Читаем Zudusi pasaule полностью

— Daudzi no klātesošajiem droši vien atceras,— sacīja profesors Celindžers,— ka bez tādām pašām muļķīgām, nepiedienīgām scēnām neiztika arī iepriekšējā sanāksmē, kurā man piekrita gods uzrunāt auditoriju. Toreiz mans galvenais apvainotājs bija profesors Samerlijs, un, lai gan šobrīd viņš ir labojies un savu vainu nožēlojis, šis gadījums nav tik viegli aizmirstams. Šovakar līdzīgus un vēl vairāk aizvainojošus vārdus izteica cilvēks, kas tikko apsēdās, un, kaut arī es, tikai ar pūlēm sevi pārvarēdams, spēju pazemoties līdz šās personas garīgajam līmenim, esmu pārliecināts, ka tas noteikti jādara, lai novērstu jebkuras šaubas, kas varētu izraisīties kādam no klāteso­šajiem. (Smiekli un skaļi piekrišanas saucieni.) Diez vai būtu vērts atgādināt, ka profesors Samerlijs šovakar gan runāja kā pārbaudes komisijas galva, taču īstais ekspedī­cijas vadītājs esmu es, un jebkurus panākumus mēs braucienā guvām tikai tāpēc, ka tajā piedalījos es. Līdz galamērķim šos trīs džentlmeņus aizvedu es, un es, kā jūs būsiet dzirdējuši, viņus arī pārliecināju par savu apgalvo­jumu pareizību. Mēs cerējām, ka pēc atgriešanās mājās mūsu kopīgos secinājumus neviens vairs tik stulbi neap­šaubīs. Taču iepriekšējā reizē saņēmis krietnu mācību, šoreiz esmu parūpējies par tādiem lietiskiem pierādīju­miem, kas spēs pārliecināt jebkuru saprātīgu cilvēku. Profesors Samerlijs šeit jau paskaidroja, ka, iebrukuši nometnē, pērtiķcilvēki sagandēja mūsu fotoaparātus un ka lielākā daļa negatīvu ir gājuši bojā. (Dzēlīgas piezī­mes, smiekli, kāds no zāles viņa gala sauc: «Atradis muļķus!») Es nupat pieminēju pērtiķcilvēkus, un, vai zināt, skaņas, kas tikko sasniedza manas ausis, ārkārtīgi spilgti atsauc atmiņā mūsu piedzīvojumus ar šiem intere­santajiem radījumiem. (Smiekli.) Lai gan tik daudz nenovērtējamu negatīvu gāja bojā, mūsu rīcībā vēl palicis krietns žūksnis iespaidīgu fotouzņēmumu, pēc kuriem var spriest par to, kāda ir šī plakankalne. Varbūt kāds grib mūs apvainot šo attēlu viltošanā? (Publikā balss: «Jā!» Sākas skaļa kņada, un vairāki cilvēki tiek izraidīti no zāles.) Negatīvi ir nodoti ekspertiem. Jūs jautāsiet, kādi pierādījumi vēl ir mūsu rīcībā. Tā kā komisijai vajadzēja bēgšus atstāt plakankalni, nekādu lielo bagāžu tā, saprotams, līdzi paņemt nevarēja, tomēr profesora Samerlija tauriņu un vaboļu kolekciju izdevās

izglābt, un šai kolekcijā ir daudz pilnīgi jaunu, neredzētu sugu. Vai tas nav lietisks pierādījums? (Vairākas balsis: «Nē!») Kurš teica «nē»?

Doktors Ilingvorts (pieceldamies kājās):—Es domāju, ka šādu kolekciju var savākt jebkurā vietā un tāpēc nav jāmeklē nez kādas aizvēsturiskas plakankalnes. (Aplausi.)

Profesors Celindžers:— Bez šaubām, ser, mums jāno­liec galva jūsu dižās autoritātes priekšā, lai gan diez vai jūsu vārdu kāds no klātesošajiem jebkad ir dzirdējis. Tātad lai nu paliek fotogrāfijas un entomoloģiskā kolek­cija, apskatīsim labāk plašās un precīzās ziņas, ko ekspe­dīcija var sniegt par dažādām problēmām, kuras vēl neviens līdz šim nav izskaidrojis. Parunāsim kaut vai par dažām pterodaktilu īpatnībām . . . (Kāda balss: «Nu gan lej!» Troksnis zālē.) Jā, jā, mēs varam sniegt precīzas ziņas par pterodaktiliem. Padodiet manu portfeli, es jums parādīšu kādu no dabas izdarītu zīmējumu, un tas jūs pārliecinās, ka .. .

Doktors Ilingvorts:— Nekādi zīmējumi mūs nepārlieci­nās.

Profesors Celindžers:— Jūs varbūt gribat redzēt pašu pterodaktilu?

Doktors Ilingvorts:—Bez šaubām.

Profesors Celindžers:— Bez šaubām.

Doktors Ilingvorts (smiedamies):—Varat nešaubīties.

Sai mirklī sākās pati lielākā vakara sensācija — tā bija tik dramatiska, ka neko līdzīgu nevarētu atrast visā zinātnieku sanāksmju vēsturē. Profesors Celindžers, do­dams zīmi, pacēla roku, un mūsu kolēģis misters E. D. Me­louns tūdaļ piecēlās un devās uz paaugstinājuma aizmu­guri. Pēc brīža viņš atgriezās milzīga nēģera pavadībā un abi nesa lielu taisnstūrainu kasti. Kaste acīmredzot bija ļoti smaga, vīri to nesa gaužām lēni un nolika pie profesora krēsla. Zālē nedzirdēja ne mazākā troksnīša, publika aizrautīgi sekoja notiekošajam. Profesors Celin­džers noņēma kastei aizbīdāmo vāku. Ielūkojies iekšā, viņš- pāris reižu uzsita knipi un, kā skaidri varēja sadzirdēt preses ložā, pielabinādamies sacīja: «Nāc ārā, mīlulīt, nāc nu!» Un tad grabinādamies un skrāpēdamies parādījās neiedomājami briesmīgs, tieši riebīgs radījums un uztupās uz kastes malas. Publikas saspringto uzma­nību no šā skata nespēja atraut pat Daremas hercoga negaidītā iekrišana orķestra padziļinājumā. Kaut ko tik šausmīgu kā šā dīvainā radījuma galva spētu uzburt