Читаем Zudusi pasaule полностью

Vakar lielajā Kvīnzholā notika sengaidītā Zooloģijas institūta sanāksme, kas tika sasaukta, lai noklausītos pārskatu par darbu, ko veikusi pērn uz Dienvidameriku nosūtītā komisija, kura pārbaudīja profesora Celindžera apgalvojumus par šajā kontinentā it kā arvien vēl sastopamām aizvēsturiskām dzīvības formām, un jau šobrīd droši var teikt, ka vakardiena ieies zinātnes vēsturē kā īsti svētki, jo ekspedīcijas paziņojumi bija tik negaidīti un sensacionāli, ka neviens no klātesošajiem tos nemūžam nespēs aizmirst. (Ak, mans amatabrāli Mak- dona, kāds šaušalīgs ievadteikums!) Teorētiski ieejas kartes tika izdalītas vienīgi zinātniekiem un to draugiem, taču «draugi» ir gaužām plašs jēdziens, un tāpēc milzīgā zāle jau sen pirms pulksten astoņiem — paredzētā sapul­ces sākuma laika — praktiski bija kā bāztin piebāzta. Tomēr plašās masas, kas gluži bez jebkāda pamata jutās aizvainotas, ka palikušas ārpusē, piecpadsmit minūtes pirms astoņiem triecienā ieņēma zāles durvis, un pamatī­gajā kautiņā vairākus cilvēkus ievainoja — viņu vidū arī inspektoru Skoblu (no N policijas iecirkņa), kuram tika salauzta kāja. Pēc šā stihiskā iebrukuma, kad pūlis piepildīja ne tikai visas ejas, bet patvarīgi ieņēma arī presei paredzētās vietas, ekspedīcijas dalībniekus sagai­dīja vismaz pieci tūkstoši cilvēku. Kad ceļotāji beidzot ieradās, viņi tika uzvesti uz paaugstinājuma, kur jau sēdēja zinātnes dižgari ne vien no mūsu pašu zemes, bet arī no Francijas un Vācijas. Zviedriju pārstāvēja slave­nais Upsalas universitātes zoologs profesors Sergiuss. Četru dienas varoņu parādīšanās izraisīja apsveikumu vētru — visa zāle piecēlās un krietnu brīdi tiem skaļi uzgavilēja. Tomēr uzmanīgs vērotājs starp sajūsmas saucieniem varēja saklausīt arī pa kādai neapmierinātī­bas izpausmei un tādējādi secināt, ka šīs sanāksmes gaitā iespējami dažādi pārsteigumi. Taču tik krasu pavērsienu notikumos gan neviens nebūtu spējis paredzēt. '

Ceļotāju izskatu, šķiet, nav vērts aprakstīt, jo visu četru fotoattēli jau ir parādījušies laikrakstos. Grūtības, kuras viņiem, kā stāsta, bijis jāpārcieš, viņu ārienē tikpat kā nav atstājušas pēdas. Varbūt vienīgi profesora Celindžera bārda ir kļuvusi vēl kuplāka, profesora Samer- lija vaibsti — vēl askētiskāki, lorda Džona stāvs — vēl kalsnāks, un tik tumšu iedegumu arī nemanījām, kad viņi atstāja Anglijas krastus, taču par veselību laikam gan neviens nesūdzas. Mūsu avīzes pārstāvis — pazīstamais sportists, starptautiskās klases regbija spēlētājs E. D. Me­louns izskatās spēcīgs un norūdījies, un no viņa ne visai glītās, toties atklātās sejas visu vakaru nenozuda labsir­dīgs, apmierināts smaids. (Pagaidi, Mak, gan tu vēl mani iepazīsi!) Kad pēc skaļajām ovācijām, ar ko tika sagaidīti ceļotāji, zālē atkal iestājās klusums un visi bija ieņēmuši vietas, sapulces vadītājs Daremas hercogs uzrunāja klāt­esošos. Viņš paziņoja, ka negribot aizkavēt sapulces uzmanību, jo to gaidot daudz interesantāka tikšanās. Tāpat viņš negrasoties arī aizsteigties priekšā komisijas pārstāvja profesora Samerlija runai, tikai to gan gribot pateikt, ka ekspedīcijas darbs, cik zināms, esot vainago­jies izciliem panākumiem. (Aplausi.) Romantikas laik­mets acīmredzot vēl neesot palicis aiz kalniem, un pat visbagātākā rakstnieku iztēle varot rast kopīgu valodu ar zinātniskās patiesības meklētāju jaunākajiem pētīju­miem. Beigās viņš gribot tikai izteikt savu un, protams, arī visas auditorijas lielo prieku par to, ka džentlmeņi no sava grūtā un bīstamā darba atgriezušies sveiki un veseli, jo tas nu esot nenoliedzams fakts, ka eventuālā ekspedīci­jas bojāeja būtu nodarījusi visai zooloģijas zinātnei gandrīz neatsveramus zaudējumus. (Skaļi aplausi; tiem pievienojas arī profesors Celindžers.)

Profesoram Samerlijam uzkāpjot katedrā, zālei pār­šalca jauns sajūsmas vilnis, un arī viņa runas laikā lāgiem atskanēja piekrišanas saucieni. Profesora runu šeit nepublicēsim in extenso, jo mūsu speciālkorespon­denta sniegts sīks pārskats par ekspedīcijas gaitu tiks izdots īpašā avīzes pielikumā. Aprobežosimies ar vispā­rīgu runas atreferējumu. Pāris vārdos pakavējies pie ekspedīcijas rašanās vēstures, apliecinājis cieņu savam draugam un kolēģim profesoram Celindžeram un atvaino­jies par kādreizējo neticību tā apgalvojumiem, kuri pēcāk tikuši pilnīgi pierādīti, profesors Samerlijs pastāstīja par ceļojumu maršrutu, piesardzīgi izvairīdamies sniegt jeb­kādas ziņas, kas varētu precīzāk norādīt plakankalnes atrašanās vietu. Kad profesors īsumā bija aprakstījis ceļa posmu no Amazones līdz klinšu radzei, zāle aizturētu elpu noklausījās viņa stāstu par bezgalīgajām grūtībām, ar ko ekspedīcijas dalībnieki sadūrušies, vairākkārt mēģi­nādami uzkāpt klintī, līdz beidzot viņu neatlaidīgie pūliņi tomēr vainagojušies panākumiem, lai gan bojā gājuši divi uzticami kalpi jaukteņi. (Sādu negaidītu interpretāciju Samerlijs bija izvēlējies, baidīdamies sapulcē skart apšaubāmus jautājumus.)