Читаем Zudusi pasaule полностью

Savu runu doktors Ilingvorts iesāka, augstu novērtē­dams profesora Celindžera un profesora Samerlija zināt­nisko darbību. Viņš izteica dziļu nožēlu, ka viņa piezīmēs dažs labs cenšoties saskatīt kaut kādus personiskus aiz­spriedumus, kaut gan vienīgais viņa motīvs bijusi tiek­sme pēc patiesības zinātnes labad. Viņa pozīcija galu galā esot gluži tāda pati kā profesoram Samerlijam iepriekšējā sanāksmē. Toreiz profesors Celindžers esot izteicis vairākus apgalvojumus, kurus viņa kolēģis apšau­bījis. Taču tagad šis pats kolēģis nākot klajā ar tiem pašiem apgalvojumiem un domājot, ka neviens tos vairs neapšaubīs. Vai tā esot saprātīga rīcība? (Saucieni «Jā!», «Nē!», vispārējs troksnis, un uz tā fona preses ložā sadzirdama profesora Celindžera balss — viņš lūdz sapul­ces vadītājam atļauju izmest doktoru Ilingvortu uz ielas.) Pirms gada viens cilvēks esot sarunājis diezin ko. Tagad četri cilvēki nākot klajā ar vēl sensacionālākiem apgalvo­jumiem. Un tas lai būtu izšķirošais pierādījums tur, kur runa ir par ārkārtējiem jautājumiem, varbūt pat par veselu apvērsumu zinātnē? Vēl nesen piedzīvoti gadījumi, kad dažs labs ceļotājs, atgriezies no tālām zemēm, sastās­tījis visādus brīnumus un cilvēki tiem pārlieku viegli noticējuši. Vai patiešām arī Londonas Zooloģijas insti­tūts gribot nonākt šādā neveiklā stāvoklī? Komisijas locekļi — to neviens neņemšoties noliegt — esot stingra rakstura vīri. Taču cilvēku daba arvien bijusi ļoti sarež­ģīta. Slavas kāre pat profesoru spējot novest uz slidena ceļa. Kā tauriņi mēs labprāt metamies ugunī. Mednieki ar vistrakākajiem pārspīlējumiem cenšoties kaut vai stāstos pārspēt savus sāncenšus, un arī žurnālistiem neesot nekas pretī palaist kādu sensacionālu ziņu, pat ja faktiem talkā jāaicina tīrā fantāzija. Ikvienam no komisi­jas locekļiem varbūt esot iemesls ekspedīcijas rezultātus izmantot pēc iespējas savā labā. («Kauns! Kauns!») Dok­tors Ilingvorts nevienu nevēloties apvainot. («Ticēs gan kāds!» Troksnis zālē.) Taču pierādījumi šo brīnumaino stāstu apliecināšanai nudien esot pārlieku niecīgi. Ko īsti komisija varot parādīt? Pāris fotogrāfiju. Bet vai šai nepārspējamo mahināciju laikmetā ar fotogrāfijām vien iespējams kaut ko pierādīt? Kādus vēl mums sniedz pierādījumus? Stāstu par slepenu bēgšanu un rāpšanos pa virvēm, lai mūs pārliecinātu, ka nav bijis iespējams paņemt līdzi lielākus augu valsts un dzīvnieku pasaules pārstāvju eksemplārus. Atjautīgi, bet ne visai pārlieci­noši. Lords Džons Rokstons, šķiet, esot apgalvojis, ka viņš pārvedis fororaksa galvaskausu. Varbūt šis galvaskauss viņam parādījies sapņos?

Lords Džons Rokstons:—Vai šis cilvēks grib mani apvainot melos? (Troksnis zālē.)

Sapulces vadītājs:— Esiet klusu! Klusu! Doktor Iling- vort, beidziet, lūdzu, šīs piezīmes un iesniedziet savu labojumu!

Doktors Ilingvorts:—Jūsu"gaišība, man būtu gan vēl šis tas sakāms, taču pakļaujos jūsu pavēlei. Mans ierosinā­jums tātad ir šāds: izsacīt profesoram Samerlijam patei­cību par interesanto runu, bet viņa apgalvojumus pagai­dām uzskatīt par nepierādītiem un to pārbaudi uzdot lielākai un, protams, arī ietekmīgākai komisijai.

Grūti aprakstīt apjukumu, ko zālē izraisīja šis doktora Ilingvorta iesniegtais papildinājums. Vairākums klāt­esošo, sašutuši par šādu klaju ekspedīcijas nomelnošanu, skaļi un nikni sauca: «Neievērojiet šo labojumu!» — «Lai viņš ņem savus vārdus atpakaļ!» — «Metiet viņu ārā!» Toties neapmierinātie — un tādu, jāatzīst, arī ne­trūka — atbalstīja ierosinājumu, brēkdami: «Sauciet pie kārtības!» — «Kāpēc priekšsēdētājs klusē!» — «Tā nav go­dīga rīcība!» Pēdējos solos sākās pamatīga kņada, jo medicīnas studenti, kas bija aizņēmuši šo zāles daļu, vairs nevaldīja pār savām dūrēm. Vienīgā laime, ka publikas vidū bija krietni daudz dāmu, citādi nekas nespētu novērst vispārēju kautiņu. Bet tad troksnis pēkšņi pierima, un vēl pēc brīža zālē iestājās pilnīgs klusums. Profesors Celindžers bija piecēlies kājās. Profe­sora izskats, tāpat kā izturēšanās, atstāj ārkārtīgi spē­cīgu iespaidu, un, līdzko viņš pavēloši pacēla roku, visa auditorija apsēdās, lai uzklausītu viņa vārdus.