Читаем Zudusi pasaule полностью

Pāris vārdos gribu pieminēt pterodaktila likteni Lon­donā. Nekā noteikta šai jautājumā, protams, nevaru pastāstīt. Divas pārbiedētas sievietes apgalvojušas, ka tas apmeties uz Kvīnzholas jumta un pāris stundu tur notupējis kā paša nelabā statuja. Nākamās dienas vakara avīzēs parādījās ziņa, ka gvardes ierindnieks Mailzs, kas stāvējis sardzē pie Malborohauza, bez atļaujas pametis savu posteni un tāpēc ticis nodots kara tiesai. Ierindnieka Mailza paskaidrojumu, ka šauteni viņš pametis un laidies projām pa Pelmelu tikai tāpēc, ka, nejauši paceļot ska­tienu, starp sevi un mēnesi pēkšņi ieraudzījis nešķīsto garu, tiesa nepieņēma, kaut gan varbūt tieši šim paskaid­rojumam ir visciešākais sakars ar mūsu apskatāmo jautā­jumu. Varu minēt vēl vienu liecību, ko atradu holandiešu un amerikāņu sabiedrības pasažieru tvaikoņa «Friesland» dienasgrāmatā: tanī sacīts, ka nākamajā rītā pulksten deviņos, kad Stārtpointa atradusies desmit jūdžu attā­lumā aiz labējā borta, kuģim pāri uz dienvidrietumiem šausmīgā ātrumā aizjoņojis kāds neredzēts radījums — kaut kas vidējs starp spārnotu kazu un milzu sikspārni. Ja vien instinkts šo radījumu vadījis pareizajā virzienā uz māju pusi, tad nav šaubu, ka pēdējais Eiropas ptero­daktils ņēmis galu kaut kur Atlantijas okeāna nepārska­tāmajā klajā.

Bet Gledisa .. . ak, mana Gledisa! .. . Gledisa, kuras vārds tika dots noslēpumainajam ezeram, ko no šā brīža atkal sauksim par Centrālo ezeru, Gledisa, kuru es vairs negribu darīt nemirstīgu. Vai gan jau agrāk viņas raksturā nebiju pamanījis dažu labu pārāk izteikta praktiskuma iezīmi? Vai gan pat tolaik, kad vēl jutos lepns, izpildīdams ikkatru viņas pavēli, es jau nenojautu, ka diez cik augstu nav vērtējamas jūtas, kas spēj sūtīt mīļoto cilvēku vai nu nāvē, vai vismaz nāves briesmās? Vai gan savās visdziļāk slēptajās domās, kas allaž no jauna uzmācās un allaž tika noraidītas, sen jau nebiju saskatījis, ka daiļa ir vienīgi Gledisas seja, bet viņas dvēseles dzīles aptumšo patmīlības un nepastāvības ēnas? Vai viņa mīlēja varonību un aizraujošus piedzīvojumus tikai to cildenuma dēļ vai tāpēc, ka slavas spožums varētu mest atspulgu arī pār viņu, neprasot pretim ne mazākās pūles, ne upurus. Taču varbūt šīs domas ir tikai tukša gaušanās, gudrība, kas diemžēl nākusi par vēlu.

Jutos satriekts pīšļos. īsu brīdi pat kļuvu cinisks. Bet tagad ir apritējusi jau vesela nedēļa, esmu paguvis no sirds izrunāties ar lordu Džonu Rokstonu, un .. . galu galā viss varēja beigties vēl daudz ļaunāk.

Taču labāk pāris vārdos pastāstīšu, kas īsti notika. Sautemptonā man nebija pienākusi neviena vēstule, ne telegramma, un, ārkārtīgi satraukts, es jau to pašu vakaru ap pulksten desmitiem stāvēju pie mazā namiņa Strītemā. Vai viņa ir vēl dzīva vai varbūt jau mirusi? Kur palikuši mani sapņi par sirsnīgo sagaidīšanu, par smaidošo sejiņu, par cildinājuma vārdiem, ar kuriem tiks aplaimots mīļotais, kas riskējis ar dzīvību, lai izdabātu viņas untumiem? No saviem sapņu augstumiem jau biju nolaidies un stingri vien stāvēju uz zemes. Taču kaut niecīgs izskaidrojums spētu mani atkal pacelt debesīs. Skriešus metos pa dārza taciņu, pieklauvēju pie durvīm, izdzirdis Gledisas balsi, pagrūdu sānis samulsušo kalponi un slaidā lēcienā atrados jau viesistabā. Gledisa sēdēja uz zema dīvāniņa pie klavierēm blakus stāvlampai. Trīs soļos pāršāvos pāri istabai un satvēru abas viņas rokas savējās.

—  Gledisa!— es saucu.— Gledisa!

Gledisa uzlūkoja mani pārsteigta. Viņa bija itin kā gandrīz nemanāmi pārvērtusies. Gan acu izteiksme, gan augšup vērstais skarbais skatiens, gan sakniebtās lū­pas — viss man šķita jauns. Gledisa izrāva rokas no mana tvēriena.

—  Ko tas nozīmē?— viņa jautāja.

—  Gledisa!— es saucu.— Kas noticis? Jūs taču esat mana Gledisa, mana mīļā mazā Gledisa Hangertone!

—  Nē,— viņa teica,— es esmu Gledisa Potsa. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu vīru.

Cik gan dzīve ir nejēdzīga! Pats neatskārzdams, ko daru, gluži mehāniski palocījos un sarokojos ar sīku, rudmatainu vīreli, kas, ērti ierotījies, zvilnēja dziļajā atzveltnes krēslā, kurā reiz biju sēdējis vienīgi es. Un tā nu mēs klanījāmies un, zobus atņirguši, uzsmaidījām viens otram.

—  Tētis pagaidām ļauj mums dzīvot šeit. Mūsu māja vēl nav gatava,— teica Gledisa.

—  Ak tā,— es sacīju.

—  Tātad jūs manu vēstuli Parā neesat saņēmis?

—  Nē, neesmu saņēmis nevienu vēstuli.

—  Ak, cik žēl! Tad gan viss būtu noskaidrojies.

—  Man tāpat viss ir skaidrs,— es teicu.

—  Viljamam es par jums esmu izstāstījusi,— viņa sacīja.— Mums nav nekādu noslēpumu vienam no otra. Ļoti žēl, ka tā ir iznācis. Taču jūsu jūtas nebūs bijušas pārāk dziļas, ja tik viegli varējāt doties uz viņu pasaules malu un pamest mani šeit vienu. Ceru, ka jūs pārāk nedusmojaties.

—  Nē, nē, nepavisam. Bet nu man laiks iet.

—  Varbūt kaut ko iedzersiet?— apjautājās sīkais vīre­lis un, kā noslēpumu uzticēdams, piebilda:— Tā jau dzīvē gadās. Un pareizi vien ir — nevar taču viena sieviete apprecēties reizē ar diviem vīriešiem.— Un viņš idiotiski iesmējās, bet es virzījos uz durvju pusi.