Читаем Zudusi pasaule полностью

vienīgi apsēsta viduslaiku mākslinieka iztēle. Mazās, sarkanās acis spīdēja kā kvēlojošas ogles. Garajā, pusat­vērtajā knābī gluži kā haizivij vīdēja veselas divas rindas asu zobu. Uzkumpušos plecus sedza kaut kas sakrokotai, pelēkai šallei līdzīgs. Jā, tas nu bija īsts velns no bērnības dienās dzirdētajiem šausmu stāstiem. Zālē sākās kņada — kāds spalgi iekliedzās, pirmajā rindā divas dāmas krita ģībonī, bet zinātnieki, kas sēdēja uz paaugsti­nājuma, sekodami sanāksmes vadītāja paraugam, jau grasījās mesties orķestra bedrē. Kuru katru brīdi drau­dēja izcelties panika. Profesors Celindžers pacēla rokas, lai nomierinātu satrauktos prātus, taču šī kustība izbie­dēja nezvēru, kas tupēja viņam blakus. Ērmotā, pelēkā šalle izpletās, un neredzētais radījums novicināja platus plēvspārņus. Profesors Celindžers gan sagrāba to aiz kājām, taču bija jau par vēlu. Nezvērs pacēlās gaisā, lēnām riņķoja pa Kvīnzholu, sausi čabinādams desmit pēdu platos spārnus, un visā zālē pēkšņi izplatījās derdzīga, nepanesama smirdoņa. Pārbijušies no tik tuvu gailējošām acīm un asinskārā knābja, cilvēki galerijā kliedza, cik spēka, bet briesmonis no skaļā trokšņa nezināja, kur dēties. Tas sāka lidot arvien ātrāk un ātrāk un aiz bailēm vai gluži traks sitās gar sienām un kandelabriem. «Logu! Dieva dēļ aizveriet logu!» izmi­sumā lauzīdams rokas, palēkdamies kliedza profesors. Taču šis brīdinājums diemžēl nāca par vēlu. Dauzīdamies gar sienām kā milzu naktstauriņš, nezvērs uzdūrās logam, izsprauca tam cauri atbaidošo ķermeni — un pro­jām bija. Seju rokām aizsedzis, profesors atkrita krēslā, bet publika, aptvērusi, ka briesmas nu ir garām, atvieglo­jumā gari un dziļi nopūtās.

Bet tad .. . Ak, kā gan lai apraksta, kas notika tad, kad publikas vairākuma aizrautīgais prieks un mazākuma pēkšņais pārsteigums saplūda vienā veselumā un kā nevaldāms sajūsmas vilnis, arvien pieaugdams spēkā, no aizmugures pāršalca pāri zālei, pāri orķestrim, pārplūdi­nāja paaugstinājumu un pacēla visus četrus varoņus milzu bangas mugurā! (Labi teikts, Mak!) Tā kā vismaz daļa auditorijas pret ekspedīcijas dalībniekiem nebija izturējusies gluži taisnīgi, tā savu parādu centās bagā­tīgi atlīdzināt. Visa zāle bija piecēlusies kājās. Visa zāle viļņoja, trokšņoja, dzīvi žestikulēja. Četrus ceļotājus ielenca ciešs apsveicēju pūlis. «Metiet gaisā! Metiet gaisā!» sauca simtiem balsu. Un pēkšņi četri stāvi uzli­doja augstu pāri pūļa galvām. Veltīgi mūsu varoņi centās atbrīvoties. Stipras rokas viņus noturēja goda vietā. Un galu galā nebūtu ari bijis iespējams nokļūt zemē, tik cieši visapkārt bija sapulcējušies sajūsminātie apsveicēji. «Uz Rīdžentstrītu! Uz Rīdžentstrītu!» tie sauca. Drūzma savirmojās un, nesdama uz pleciem ekspe­dīcijas dalībniekus, lēnā straumē sāka plūst uz durvju pusi. Ārā notika kaut kas neiedomājams. Uz ielas bija sapulcējies vismaz simttūkstoš cilvēku. Nepārskatāmā blīvā ļaužu drūzma sniedzās no Lengema viesnīcas līdz Oksfordas laukumam. Līdzko spilgtajā elektrisko spuldžu gaismā pie institūta durvīm augstu pār pūļa galvām parādījās četri slavenie ceļotāji, visa iela nogranda vētrai­nās ovācijās. «Svinīgā gājienā! Svinīgā gājienā!» sauca tūkstošiem balsu. Pārplūdinādama ielu no vienas malas līdz otrai, ļaužu drūzma blīvās rindās devās pa Rīdžent­strītu, Pelmelu, Sēntdžeimsstrītu un Pikadiliju. Satiksme Londonas centrā apstājās, un no dažādām vietām pienāca ziņas par sadursmēm gan starp demonstrantiem un policiju, gan starp važoņiem un policiju. Beidzot, jau labi pāri pusnaktij, gavilējošais pūlis atbrīvoja četrus ceļotājus pie lorda Džona Rokstona Olbenijas aparta­mentu durvīm un, korī nodziedājis dziesmu «Mūsu lielis­kie zēni», noslēdza programmu ar «Dievs, sargi karali!». Tā beidzās šis ievērojamais vakars, kuram līdzīgu Lon­dona nebija piedzīvojusi jau ilgus gadus.

Tā rakstīja mans draugs Makdona, un, lai cik izpušķots šķiet šis pārskats, notikumus viņš atspoguļojis diezgan precīzi. Gribu tikai piebilst, ka pati spilgtākā tā vakara epizode sagādāja pārsteigumu vienīgi publikai, nevis mums. Lasītājs droši vien atceras, kā es sastapos ar lordu Džonu Rokstonu, kad viņš, ietērpies dīvainajā aizsarg­tērpā, devās uz pterodaktilu purvu sadabūt profesoram Celindžeram, kā pats izteicās, «kādu no šiem sātanu mazuļiem». Pieminēju arī rūpes, ko, mums atstājot pla­kankalni, sagādāja profesora bagāža, un, ja vien es būtu sācis aprakstīt atpakaļbraucienu, tur ne vienreiz vien varētu izlasīt sūkstīšanos par to, kā mēs nomocījāmies, ar sapuvušām zivīm remdinādami sava derdzīgā ceļabiedra negausīgo ēstgribu. Iepriekš par to visu nerunāju, pro­tams, tāpēc, ka profesors ārkārtīgi baidījās, lai tikai nepaklīstu baumas par šo neapstrīdamo argumentu, ko viņš gribēja likt lietā vienīgi tad, kad pienāks laiks atspēkot ienaidnieku uzbrukumus.