Читаем Zudusi pasaule полностью

Iztēlē aizvedis klausītājus līdz kalna virsotnei un atstājis tos sabrukušā tilta viņā pusē tikpat kā uz vientuļas salas, profesors sīki jo sīki aprakstīja gan šīs neparastās zemes šausmas, gan arī jaukumus. Pats par saviem piedzīvojumiem viņš runāja maz, toties vairāk­kārt uzsvēra, cik bagātīgu ieguldījumu zinātnei devusi ekspedīcija, novērodama savdabīgo plakankalnes dzīv­nieku, putnu, kukaiņu un augu valsti. īpaši daudzveidīga esot cietspārņu un zvīņspārņu kārta, tā ka dažu nedēļu laikā viņiem izdevies savākt četrdesmit sešus neredzētus vaboļu un veselus deviņdesmit četrus tauriņu paraugus. Taču, gluži dabiski, visvairāk publikas interesi saistīja lielie dzīvnieki, galvenokārt tie, kuri tiek uzskatīti par sen izmirušiem. Profesors Samerlijs nolasīja garu jo garu šo dzīvnieku sarakstu, piebilzdams, ka pēc plakankalnes rūpīgākas izpētes to droši vien varētu vēl krietni papildi­nāt. Kā profesors pats, tā viņa ceļabiedri, lielākoties gan iztālēm, redzējuši vismaz desmit dzīvniekus, kas līdz pat šim brīdim zinātnē neesot pazīstami. Tos tuvākajā laikā vajadzēšot klasificēt un izpētīt. Piemēram viņš minēja čūsku, kuras nomestā tumši violeti sarkanā āda bijusi piecdesmit vienu pēdu gara, kādu dīvainu baltu radījumu, domājams, zīdītāju, kas tumsā fosforiscējoši spīdējis, un lielu, melnu tauriņu, kura kodiens, pēc indiāņu nostās­tiem, esot ļoti indīgs. Taču ekspedīcija plakankalnē novē­rojusi ne tikai šīs pilnīgi jaunās dzīvības formas; ārkār­tīgi bagāta tur esot arī jau pazīstamo aizvēsturisko dzīvnieku pasaule, kuras atsevišķi pārstāvji attiecināmi uz agrīno juras periodu. To vidū profesors minēja milzīgo, ērmoto stegozauru, ko misters Melouns reiz redzējis dzeram pie ezera un ko savā skiču burtnīcā iezīmējis dēkainis — amerikāņu mākslinieks, kurš pirmais spēris kāju uz šās nepazīstamās zemes. Samerlijs aprakstīja arī iguanodonu un pterodaktilu — pirmos divus brīnumus, ar ko viņi sastapušies plakankalnē. Klausītāji šausmās nodrebēja, dzirdot stāstu par visbīstamāko plakankalnes iemītnieku — pretīgo gaļēdāju dinozauru, kas ne vienreiz vien uzbrucis ekspedīcijas dalībniekiem. Pēc tam profe­sors aprakstīja milzīgo plēsējputnu fororaksu un vareno alni, kas joprojām klaiņo pa šīs zemes kalnienēm. Taču vēl dzīvāku interesi un nevaldāmu sajūsmu zālē izraisīja viņa stāstījums par Centrālā ezera noslēpumiem. Klausī­tājiem vajadzēja iekniebt pašiem sev sānos, lai pārliecinā­tos, ka nesapņo un ka patiešām šis nopietnais profesors vēsā, lietišķā tonī runā par atbaidošām trejacainām zivjveidīgām ķirzakām un milzīgām ūdens čūskām, kas mīt šā burvju ezera dzīlēs. Tad Samerlijs pievērsās indiāņiem un cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kuri, pēc viņa domām, pārstāvot Javas pitekantropu tā nākamajā attīs­tības stadijā un tāpēc atrodoties vistuvāk tai hipotētiska­jai radības formai, ko saucot par iztrūkstošo posmu.

Izraisīdams jautrību zālē, profesors vēl pieminēja at­jautīgo, taču gaužām bīstamo profesora Celindžera izgud­rojumu gaisa kuģniecības nozarē un savas bezgala intere­santās runas nobeigumā pastāstīja, kā četru vīru komisi­jai galu galā izdevies atgriezties civilizētajā pasaulē.

Ar to arī sanāksmei vajadzēja beigties, atlika vēl vienīgi nobalsot un pieņemt Upsalas universitātes profe­sora Sergiusa izvirzīto priekšlikumu par pateicības izsacī­šanu un apsveikumu nodošanu ekspedīcijas locekļiem, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka notikumu turpmākā gaita nebūt neievirzīsies tik rāmā gultnē. Opozīcijas simptomi jau visu vakaru lāgiem bija likuši sevi manīt, bet tad no savas vietas pašā zāles vidū piecēlās Edinbur- gas pārstāvis doktors Džeimss Ilingvorts. Doktors Iling- vorts apvaicājās, vai vispirms neesot pieņemts nobalsot labojumus un tikai tad ķerties pie pašas rezolūcijas.

Sapulces vadītājs:— Jā, ser, ja vien labojumi ir va­jadzīgi.

Doktors Ilingvorts:—Domāju, jūsu gaišība, ka ir va­jadzīgi.

Sapulces vadītājs:—Tādā gadījumā, lūdzu, runājiet!

Profesors Samerlijs (pielēkdams kājās):— Atļaujiet paskaidrot, jūsu gaišība, ka šis cilvēks ir mans personisks ienaidnieks kopš tiem laikiem, kad dabas zinātņu gada ceturkšņa pārskata slejās tika iespiesta mūsu polemika par okeāna dzīļu iemītniekiem.

Sapulces vadītājs:— Personiskas dabas iebildumus diemžēl es nevaru ņemt vērā. Turpiniet!

Doktora Ilingvorta vārdus brīžiem nevarēja sadzirdēt, tik enerģiski bija ekspedīcijas dalībnieku draugu protesta saucieni. Kāds pat mēģināja viņu noraut no tribīnes. Tomēr miesās spēcīgais un ar varenu balsi apveltītais doktors ņēma virsroku un sekmīgi pabeidza runu. Kopš tā brīža, kad misters Ilingvorts piecēlās kājās, kļuva skaidrs, ka zālē netrūkst viņa piekritēju, lai gan tā bija auditorijas mazākā daļa. Publikas vairākums vērīgi se­koja notiekošajam, taču pagaidām palika neitrāli.