Читаем Zudusi pasaule полностью

A.KONANS DOILS

ZUDUSI PASAULE

RĪGA «LIESMA» 1989

(A.KONANS DOILS MARAKOTA BEZDIBENIS)

Gledisas tēvs misters Hangertons nudien bija pats netaktiskākais cilvēks, kāds vien redzēts,— īsts nevīžīgs kakadū izspūrušām spalvām, gan bezgala labsirdīgs, taču muļķīgi pārliecināts, ka ir gandrīz vai visas pasau­les centrs. Ja kaut kas spētu atbaidīt mani no Gledisas, tad vienīgi doma par šādu sievastēvu. Esmu pārlieci­nāts — viņš savā prātā cieši ticēja, ka es trīs reizes nedēļā ierodos «Kastaņās» tikai tāpēc, lai baudītu viņa sabiedrību un jo sevišķi lai uzklausītu viņa ieskatus par bimetālismu,— tas bija jautājums, kurā misters Hanger­tons iedomājās sevi par ievērojamu autoritāti.

Tovakar es veselu stundu vai pat vēl ilgāk klausījos viņa monotonajā tērgāšanā par to, ka nauda kļūstot arvien mazvērtīgāka, ka sudrabs tiekot aizstāts ar citiem metāliem, ka rūpijas vērtība krītoties, ka valūtai esot vajadzīgs stabils kurss utt.

— Iedomājieties^— viņš iesaucās vecišķā straujumā, — ka pēkšņi tiktu aprēķināti visi pasaules parādi un pieprasīts tos nekavējoties atlīdzināt! Kas mūsu pašreizē­jos apstākļos notiktu?

."Es, pats par sevi saprotams, atbildēju, ka tādā gadī­jumā es tiktu galīgi izputināts, bet misters Hangertons pielēca kājās, izbārās par manu nelabojamo vieglprātību, kuras dēļ viņš neredzot iespēju manā klātbūtnē apspriest jebkādu nopietnāku problēmu, un izmetās no istabas, lai pārģērbtos pirms došanās uz masonu sanāksmi.

Beidzot es paliku divatā ar Gledisu un manas dzīves liktenīgais mirklis bija klāt! Visu vakaru biju juties kā kareivis, kurš gaida signālu, lai mestos bezprātīgā trie­cienā, un kura apziņā uzvaras cerība mijas ar bailēm no sakāves.

Gledisas lepnais, gleznais profils spilgti izcēlās uz sarkanā aizkara fona. Cik viņa bija daiļa! Un arī neaiz­sniedzama! Mēs bijām draugi, pavisam labi draugi, taču es nekādi nespēju tikt tālāk par tām biedriskajām attiecī­bām, ko varēju nodibināt ar jebkuru savu kolēģi repor­tieri «Gazette» redakcijā. Jūtu tādu kā instinktīvu nepa­tiku pret pārāk drošām sievietēm, kas manā klātbūtnē uzvedas brīvi un nepiespiesti. Tas vīrietim nav diez cik glaimojoši. Patiesai mīlestībai un kaislei allaž līdzi nāk biklums un šaubas — mantojums no tām senajām dienām, kad mīlestība jo bieži gāja rokrokā ar varmācību. Par kaisli liecina nodurta galva, sānis vērstas acis, dreboša balss un saliekts stāvs, nevis bezbailīgs skatiens un droša atbilde. Lai cik īss vēl pagaidām ir mans mūžs, to jau biju paguvis iemācīties vai arī saņēmis kā instinktu manto­jumā no iepriekšējām paaudzēm.

Gledisa bija bagātīgi apveltīta ar sievišķību. Dažs labs viņu uzskatīja par aukstu un bezsirdīgu, taču tas bija gaužām aplams spriedums. Maigā, brūnganā āda, gluži kā austrumniecēm, kraukļmelnie mati, lielās, dzidrās acis, pilnīgās, bet daiļi veidotās lūpas — viss liecināja par kaislu dabu. Taču es diemžēl skaidri apzinājos, ka pagai­dām man nekādi nav izdevies modināt viņas mīlestību. Tomēr, lai notiktu kas notikdams, man nu reiz pietika neziņas moku un šovakar es katrā ziņā tikšu pie skaidrī­bas. Viņa, protams, var mani atraidīt, taču labāk būt atstumtam pielūdzējam nekā tikt atzītam gluži vai par brāli.

Tik tālu biju aizdomājies un jau dzīros pārtraukt ieilgušo, neveiklo klusēšanu, kad pēkšņi jutu sev pievēr­stu kritisku tumšo acu skatienu un Gledisa smaidīdama pārmetoši papurināja lepno galviņu.

—  Man ir tāda nojauta, Ned, ka jūs grasāties mani bildināt. Ak, nedariet to, jo daudz jaukāk būtu, ja viss paliktu, kā bijis.

Piestūmu savu krēslu viņai mazliet tuvāk.

—  Bet kāpēc jūs domājat, ka gribu jūs bildināt?— es jautāju, no tiesas izbrīnījies.

—       Vai tad sievietes to nejūt?! Vai tiešām jūs domājat, k.i ir kaut viena vienīga sieviete pasaulē, ko varētu pārsteigt negaidot? Ak vai, Ned, mūsu draudzība bija tik jauka un patīkama! Cik žēl to sabojāt! Vai jūs nemaz neizjūtat, cik tas ir skaisti, kad jauns vīrietis un jauna sieviete var runāt tik brīvi viens ar otru, kā mēs to esam darījuši?

—  Nezinu, Gledisa. Redziet, brīvi es varu izrunāties ar. . . nu, kaut vai ar stacijas priekšnieku.— Pats nesa­protu, no kurienes izrāvu un kāpēc iepinu sarunā stacijas priekšnieku, bet klāt vien viņš bija, sasmīdinādams mūs abus.— Tas mani nekādā ziņā neapmierina. Gribu ap­skaut jūs, gribu, lai jūs piekļautu savu galviņu pie manām krūtīm, un vēl, ak, Gledisa, es gribētu .. .

Pamanījusi, ka es kuru katru brīdi varu realizēt kādu no savām vēlmēm, Gledisa pielēca kājās.

—  Jūs esat visu sabojājis, Ned,— viņa sacīja.— Cik jaukas un dabiskas ir cilvēku attiecības līdz tam mirklim, kad sākas kaut kas tāds! Ļoti žēl, nudien! Vai tiešām jūs nevarat savaldīties?

—  Vai tad es to esmu izgudrojis?— mēģināju aizbildi­nāties.— Tas ir dabas likums. Mīlestība.

—  Var jau būt — ja mīlestība ir abpusēja, tad viss šķiet savādāk. Bet es vēl nekad to neesmu izjutusi.