Читаем Zudusi pasaule полностью

Biju jau gandrīz pāri slieksnim, kad mani pēkšņi pārņēma dīvaina iedoma, un es griezos atpakaļ pie sava laimīgā sāncenša, kurš tai pašā mirklī uzmeta satrauktu skatienu elektriskā zvana pogai.

—  Vai jūs man atbildētu uz vienu jautājumu?— es sacīju.

—  Kāpēc ne, ja tikai tas būs saprātīgs.

—  Kā jums tas izdevās? Vai varbūt esat atradis paslēptu mantu vai atklājis polu, vai braucis par jūras laupītāju, vai pārlidojis Lamanšu, vai paveicis vēl kaut ko ievērojamāku? Ar kādu romantiku jūs viņu savaldzi­nājāt? Kā jūs to paveicāt?

Acis nenolaizdams, viņš blenza manī, un sīkajā, neiz­teiksmīgajā, lādzīgajā sejā atspoguļojās truls izbrīns.

—  Vai jums tas neliekas mazliet pārāk personiski?

—  Labi, tad atbildiet uz citu jautājumu,— es jau kliedzu.— Kas jūs esat? Ar ko nodarbojaties?

—   Strādāju advokāta kontorī,— viņš sacīja.— Esmu kantorists Džonsona un Meriveila kantorī, Cānseri- leinā 41.

—  Ar labu nakti!— es teicu un, kā visi vīlušies varoņi lauztām sirdīm, pazudu nakts tumsā, tik tikko valdīdams skumjas, niknumu un smieklus, kas krūtīs gluži vai vārījās.

Vēl viena pavisam neliela aina, un es ar savu stāstī­jumu būšu ticis galā. Vakar mēs visi četri vakariņojām pie lorda Džona Rokstona un pēcāk smēķēdami draudzī­gās pārrunās vēlreiz pakavējāmies pie saviem nesenajiem piedzīvojumiem. Pavisam savādi šķita ieraudzīt vecās, labi pazīstamās sejas šais neparastajos apstākļos. Skatī­jos Celindžerā: augstprātīgi laipnu smaidu sejā, pusno- laistiem plakstiem, neiecietīgi zibošām acīm, draudīgi gaisā paslietu bārdu, izrieztām krūtīm, plātīgi piepūties, viņš atkal autoritatīvi pamācīja Samerliju. Bet Samerlijs, kalsno seju ar sirmo kazbārdiņu uz priekšu pastiepis, dedzīgā strīdiņā apšaubīja visu, lai ko teiktu Celindžers. Un kur tad vēl namatēvs ar bargo ērgļa seju, saltajām, ledaini zilajām acīm, kuru dzīlēs allaž dzirkstīja pārgal­vība un humors. Tieši tādus es savus biedrus arī paņemu līdzi atmiņās.

Pēc vakariņām, ievedis mūs savā kabinetā — istabā ar rožaino gaismu un neskaitāmajām trofejām —, lords Džons Rokstons sāka nopietnu sarunu. No kāda skapja viņš paņēma vecu cigāru kārbu un nolika sev priekšā uz galda.

—   Ir viens jautājums,— viņš sacīja,— par kuru man varbūt sen jau vajadzēja ar jums aprunāties, taču vis­pirms es gribēju šo to noskaidrot. Nav nekādas jēgas modināt cilvēkos cerības un pēc tam likt atkal vilties. Taču šobrīd mūsu rīcībā ir konkrēti fakti, nevis cerības. Jūs droši vien atceraties to dienu, kad mēs purvā atklā­jām pterodaktilu midzeni? Nu redziet, jau toreiz kaut kas tur saistīja manu uzmanību. Varbūt jums tas ir paslīdējis garām, tāpēc es tagad visu izstāstīšu. Tas bija sens vulkāna krāteris — pilns ar zilu mālu.

Profesori piekrītoši pamāja.

—   Tad ziniet, visā pasaulē esmu redzējis tikai vienu vietu, kur vulkāna krāterī atrodams zils māls. Un tās bija lielās Debēra dimantu raktuves Kimberlijā. Nu, ko jūs teiksiet? Tātad man šie dimanti iesēdās galvā. Es uzmeistaroju to ērmīgo daiktu, lai aizsargātos no smirdo­šajiem briesmoņiem, un veselu dienu it jauki noņēmos ar kapli. Un te jūs redzat, ko es tur izraku.

Viņš atvēra cigāru kārbu un izbēra uz galda vismaz divdesmit vai trīsdesmit neslīpētus dārgakmeņus — dažu pupas, dažu kastaņa lielumā.

"— Jūs varbūt domājat, ka man sen jau vajadzēja to izstāstīt. Tā jau nu ir gan, taču es it labi zinu, cik viegli var piekrāpties ar pārsteidzību, jo šiem akmeņiem, rei­zēm pat ļoti lieliem, nav gandrīz nekādas vērtības, ja to spīdums un konsistence neatbilst standartam. Tāpēc es šos paraugus vispirms pārvedu mājās, jau pirmajā dienā vienu aiznesu Spinkam un lūdzu cik necik apslīpēt un novērtēt.

Viņš izņēma no kabatas mazu pilulu kārbiņu un nolika uz galda brīnumaini mirguļojošu briljantu, vienu no skaistākajiem dārgakmeņiem, kādus jebkad esmu redzē­jis.

—   Seit ir rezultāts,— viņš sacīja.— Spinks manu gu­vumu novērtē vismaz divsimt tūkstošos mārciņu. Sapro­tams, ka mēs šo summu dalīsim vienlīdzīgās daļās. Nekā­dus iebildumus es negribu dzirdēt. Nu, Celindžer, ko jūs darīsiet ar saviem piecdesmit tūkstošiem?

—  Ja jūs patiešām neatsakāties no tik augstsirdīga piedāvājuma,— sacīja profesors,— es labprāt nodibinātu privātu muzeju, jo tas man ir ļoti sens sapnis.

—  Un jūs, Samerlij?

—  Pametīšu pedagoģisko darbu, lai rastu laiku krīta perioda fosiliju klasificēšanai.

—  Bet es savu daļu izlietošu,— teica lords Džons Rok­stons,— jaunai, labi apgādātai ekspedīcijai un vēlreiz iemetīšu skatienu mīļajā, vecajā plakankalnē. Toties jūs, manu mīļo zēn, protams, visu izdosiet, lai sarīkotu kāzas.

—  Nē, vēl pagaidīšu,— es atbildēju, skumīgi pasmaidī­dams.— Bet, ja jūs neiebilstu, es labprāt dotos jums līdzi.

Lords Rokstons nesacīja ne vārda, tikai pār galdu pastiepa man pretim brūni iedegušo roku.

Zudusī pasaule (no angļu valodas tulkojusi R. Runce)

TOC \o "1-3" \h \z I nodala. Ik uz sola cilvēku gaida varoņdarbs 5

II nodaļa. Izmēģiniet laimi pie profesora Celindžera IX

III   nodaļa. Viņš patiesi ir neciešams cilvēks 18

IV   nodaļa. Pats dižākais atklājums pasaulē 25