Читаем Zudusi pasaule полностью

Vispirms es vēlētos izteikt pateicību mūsu draugiem Amazones baseinā par lielo laipnību un viesmīlību, kas mums tika veltīta atpakaļceļā. īpaši siltiem vārdiem gribas pieminēt senjoru Penalosu un citas Brazīlijas valdības amatpersonas, kas darīja visu, lai mēs drīzāk varētu atgriezties mājās, tāpat senjoru Pereiru, kurš Parā tālredzīgi bija parūpējies par nepieciešamo apģērbu, tā ka civilizētajā pasaulē mēs jau parādījāmies gluži pieklājīgā izskatā. Tā nelāgi iznāca, ka saviem labdariem mēs par laipnību atmaksājām gandrīz vai ar krāpšanu, taču citas izejas neredzējām, un vēl šobrīd gribu atkārtot, ka ikviens, kas mēģinās izsekot mūsu pēdām, tikai veltīgi zaudēs laiku un naudu. Savos ziņojumos mēs sagrozījām pat visus vietu nosaukumus, un es esmu pilnīgi pārlieci­nāts — lai cik rūpīgi tiktu pētīti mūsu ekspedīcijas mate­riāli, piekļūt Meipla Vaita Zemei tuvāk par tūkstoš kilometriem nevienam neizdosies.

Paši mēs bijām domājuši, ka ekspedīcijas izraisītais satraukums nesniedzas tālāk par tiem Dienvidamerikas apgabaliem, ko mums iznāca šķērsot, tāpēc saviem drau­giem Anglijā varu droši apliecināt, ka ne es, ne mani ceļabiedri pat neapjautām, kādu troksni Eiropā jau sacēlušas pagaidām vēl nenoteiktās baumas par mūsu piedzīvojumiem. «Hibernia» atradās vēl piecsimt jūdzes no Sautemptonas, kad bezdrāts telegrāfs jau nesa vēstis no dažādām avīzēm un aģentūrām, kuras piedāvāja pasakainas summas, lai tikai sniedzam pavisam nelielu pārskatu par ekspedīcijas rezultātiem. Un tad mēs beidzot sapratām, cik dedzīgi par mums interesējas ne tikai zinātnes pasaule, bet arī visplašākā sabiedrība. Taču vienojāmies, ka prese nekādu informāciju nesaņems, iekams nebūsim izpildījuši savu pirmo pienākumu — snie­guši pārskatu Zooloģijas institūtam, kurš mums uzticēja šo ekspedīciju. Lai gan Sautemptona mudžēt mudžēja no reportieriem, mēs kategoriski atteicāmies atbildēt uz jebkādiem jautājumiem, un tāpēc gluži dabiska šķiet milzīgā publikas interese, ko izraisīja septītā novembra vakarā izziņotā sanāksme. Zooloģijas institūta zāle, kur toreiz saņēmām godpilno uzdevumu, tika atzīta par niecīgu, un vienīgi Kvīnzhola Rīdžentstrītā šķita daudzmaz piemērota. Pēcāk gan neviens vairs nešaubījās, ka pat Albertholā, ja vien sanāksmes rīkotāji būtu uzdrošinājušies to noīrēt, tik plašai publikai nebūtu pieticis vietas.

Sanāksme notika nākamajā vakarā pēc mūsu pārbrauk­šanas. Pirmā diena, protams, pagāja, ikvienam no mums kārtojot savas personiskās darīšanas. Par savējām pagai­dām gan vēl negribu stāstīt. Pēc kāda laika varbūt atkal spēšu par visu mierīgi domāt un pat runāt. Sava stāsta sākumā es lasītājiem parādīju, kur meklējami spēki, kas ierosināja manu rīcību. Tāpēc pareizi laikam vien būs, ja tagad pastāstīšu, cik bēdīgi tas viss beidzās. Un tomēr varbūt pienāks diena, kad es nemaz vairs negribēšu, lai būtu noticis citādi. Jo galu galā tikai šiem spēkiem varu pateikties par saviem brīnumainajiem piedzīvojumiem.

Bet tagad pievērsīšos pašam pēdējam, visnozīmīgāka­jam notikumam visā mūsu ekspedīcijas vēsturē. Patlaban lauzīju galvu, kā to vislabāk aprakstīt, kad pēkšņi mans skatiens atdūrās pret mūsu pašu avīzes astotā novembra numuru, kur bija publicēts mana drauga un kolēģa reportiera Makdonas teicamais pārskats par iepriekšējā vakara sanāksmi. Vai gan es varētu izgudrot vēl kaut ko labāku nekā pārrakstīt to, kā stāv, ar visiem virsrak­stiem! Jāatzīst—«Gazette», lepodamās, ka nosūtījusi ekspedīcijai līdzi savu korespondentu, visu aprakstīja sīki jo sīki, taču arī citas lielās dienas avīzes netaupīja vietas sanāksmes izklāstam.

Tātad sniedzu sava drauga Maka ziņojumu.

Jaunā pasaule Plaša sapulce Kvīnzholā Trokšņainas scēnas Ārkārtējs notikums Kas tas tāds bija?

Nemierpilna nakts Rīdžentstrītā (speciālziņojums)