Читаем Zudusi pasaule полностью

—  Bet zīmējumā taču parādīts, ka ala sazarojas, un, neiedeguši lāpas, mēs pa tumsu droši vien esam pagājuši atzarojumam garām. Turēsimies tagad tikai pa labi un noteikti atradīsim garāko eju.

Notika tieši tā, kā es biju sacījis. Pēc kādiem trīsdesmit jardiem ieraudzījām sienā lielu, melnu caurumu. Izrādī­jās, ka tur sākas daudz plašāka eja nekā iepriekšējā. Degdami nepacietībā, steigšus devāmies uz priekšu. Noskrējuši vairākus simtus jardu, tumšajās velvēs ieraudzījām atspīdam sarkanīgu blāzmu. Pārsteigti saskatījāmies. Rāmā liesmas strēle, izpletusies pāri vi­sam tunelim, šķita aizšķērsojam mums ceļu. Pielikām soli. Ne skaņas, ne niecīgākās kustības, pat ne miņas no karstuma, lai gan kvēlojošais aizsegs kļuva arvien spo­žāks un alā ielija sudraba mirga, pārvērzdama smiltis zvīļojošos dārgakmeņos; tikai piegājuši vēl tuvāk, mēs ieraudzījām lokā izliekto spožā aizsega malu.

— Tas taču ir mēness, goda vārds!— iesaucās lords Džons.— Beidzot mēs tiksim brīvi! Beidzot būsim brīvi!

Un patiešām — no klinšu sienas viņas puses spraugā iespīdēja pilns mēness.

Plaisa klintī bija neliela, apmēram loga platumā, taču to varēja izmantot jebkuram nolūkam. Paraudzījušies laukā, sapratām, ka nokāpšana vedīsies it viegli un ka zeme neatrodas nemaz tik tālu. Kāds gan brīnums, ka no lejas nebijām pamanījuši alu, jo lai nu kur, bet šais nokarenajās klintīs šķita neiespējami atrast uzeju. Pārlie­cinājušies, ka nokāpšanai varēsim izmantot auklu, līksmi steidzāmies atpakaļ uz nometni sagatavoties nākamajam vakaram.

Rīkoties vajadzēja ātri un klusu, jo pat pēdējā brīdī indiāņi varēja mūs vēl aizturēt. Visu mantību nolēmām atstāt nometnē, bet līdzi ņemt tikai šautenes un patronas. Celindžeram gan bija šādas tādas neparocīgas grabažas, no kurām viņš nepagalam negribēja šķirties, bet viens sainis, par ko pagaidām neko vairāk nedrīkstu stāstīt, sagādāja mums īpašas rūpes. Diena šķita neiedomājami gara, un, kad beidzot satumsa, bijām pilnīgi sagatavoju­šies ceļam. Uzstiepām mantas pa kāpnēm un, uz mirkli apstājušies, pārlaidām pēdējo skatienu šai noslēpumaina­jai zemei, kuru, domājams, drīz vien apsēdīs gan med­nieki, gan dabas bagātību meklētāji,— mūsu sapņu zemei, kas allaž paliks atmiņā, burvības un romantikas ap­dvesta; zemei, kur daudz bijām cietuši un riskējuši pat ar dzīvību, bet kur daudz arī bijām iemācījušies,— mūsu zemei, ko nemūžam nebeigsim mīļi saukt par savējo. Tepat blakus pa kreisi indiāņu alas meta tumsā līksmu, sārtu ugunskuru atblāzmu. No ielejas atskanēja iedzimto smiekli un dziedāšana. Tālē pletās mežu josla, bet pašā plakankalnes vidū cauri tumsai dzirkstīja lielais ezers, kas izauklējis tik daudzus dīvainus nezvērus. Un arī šai atvadu mirklī vēl pēdējo reizi izdzirdējām kāda noslēpu­maina dzīvnieka spalgo, dīvaino kliedzienu. Tā bija Meipla Vaita Zemes balss, kas sūtīja mums pēdējo — at­vadu sveicienu. Mēs pagriezāmies un iegājām alā, no kurienes sākās mūsu mājupceļš.

Pēc divām stundām ar visu savu mantību jau stāvējām klints pakājē. Lejā norāpāmies it viegli, vienīgi Celin­džera bagāža mūs krietni nomocīja. Atstājām visu turpat, kur nokāpuši, un taisnā ceļā devāmies uz Sambo nometni. Agrā gaismiņā tuvodamies nometnei, ieraudzījām līdze­numā kvēlojam nevis vienu ugunskuru, bet desmitiem spožu sārtu. Bija ieradusies glābšanas grupa — kādi divdesmit apkārtējo cilšu indiāņi ar mietiem, virvēm un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai pārmestu tiltu pār bezdi­beni. Viens nu bija skaidrs: kad rit sāksim ceļu atpakaļ uz Amazoni, bagāža nekādas grūtības vairs nesagādās.

Un nu pienācis laiks beigt šo stāstu. Varam tikai pazemīgi pateikties liktenim, ka mūsu acis ir skatījušas nebeidzamus brīnumus un dvēseles šķīstījušās smagos pārbaudījumos. Ikviens no mums savā ziņā kļuvis gan labāks, gan gudrāks, gan nopietnāks. Iespējams, ka Parā vēl kādu brīdi aizkavēsimies, lai sarīkotos tālākajam ceļam. Tādā gadījumā šī vēstule sasniegs Jūs par vienu kuģi agrāk. Bet, ja brauksim nekavēdamies, vēstule pienāks Londonā reizē ar mani. Taču, lai kā tas būtu, ceru jo drīz spiest Jums roku, dārgais mister Makārdl.