Читаем Zudusi pasaule полностью

—  Vienīgais, ko varam pieļaut, ka Meipls Vaits šādā vai tādā veidā uzrāpies virsotnē un tur arī zvēru ieraudzī­jis. Tātad skaidrs — kaut kādam ceļam uz turieni jābūt. Un arī tas ir skaidrs, ka šis ceļš nav no vieglajiem, jo citādi nezvēri sen jau būtu nonākuši lejā un apsēduši visu apkaimi. To, bez šaubām, saprotat arī jūs, vai ne?

—  Bet kā viņi nokļuvuši tur augšā?

—   Sis jautājums, manuprāt, nav nekāds grūtais,— at­bildēja profesors.— Izskaidrojums var būt tikai viens. Dienvidamerika, kā jūs droši vien esat dzirdējis, ir granīta kontinents. Sajā vietā zemes iekšienē sensenos laikos pēc vulkāna izvirduma acīmredzot pārvietojušies ģeoloģiskie slāņi. Un, tā kā šīs ir bazalta klintis, sapro­tams, ka tās nākušas no zemes dzīlēm. Vesels apgabals, apmēram tik liels kā Saseksas grāfiste, pacēlās augšup ar visu dzīvo radību, un no pārējā kontinenta to atdalīja stāvās kraujas, kuras ir tik cietas, ka tām nedraud nekāda erozija. Kas notika pēc tam? Parastie dabas likumi te vairs neiedarbojās. Dažādie kavēkļi, kas ietekmē eksistences cīņu visā pasaulē, šeit vai nu izzuda, vai arī pārveidojās. Tādējādi te joprojām sastopami dzīvnieki, kas citos apstākļos sen būtu izmiruši. Jūs droši vien zināt, ka gan pterodaktils, gan stegozaurs ir juras perioda dzīvnieki — tātad vieni no senākajiem zemes iemītniekiem. Sie īpatnējie, nejauši izveidojušies apstākļi deva tiem iespēju mākslīgi saglabāties līdz pat mūsu dienām.

—  Jūsu iegūtie pierādījumi, bez šaubām, ir pārliecinoši. Jums atliek tos tikai izklāstīt speciālistiem.

—  Arī es savā vientiesībā tā nodomāju,— sarūgtināts sacīja profesors.— Taču varu jums pavēstīt, ka notika pavisam citādi, ka mani ik uz soļa sagaidīja neticība, ko izraisīja kā aprobežotība, tā arī skaudība. Nav manā dabā, ser, ne verdziski zemoties kāda priekšā, ne arī kaut ko pierādīt, ja tiek apšaubīts manu vārdu patiesīgums. Tūdaļ pēc pirmā mēģinājuma es sapratu, ka nav vērts iepazīstināt kādu ar pārliecinošajiem pierādījumiem, kas bija manā rīcībā. Jau šis temats vien kļuva man pretīgs — es pat runāt par to negribēju. Kad jums līdzīgi ļautiņi, kas pārstāv pūļa stulbo ziņkāri, ieradās traucēt manu mieru, es, saprotams, nespēju sagaidīt tos ar pienācīgu cieņu un atturību. Jāatzīstas, ka jau pēc dabas esmu diezgan ātrs, bet, ja mani izved no pacietības, varu pat zaudēt savaldību. Jūs pats to dabūjāt izbaudīt.

Es pataustīju zilumu zem acs un neteicu ne vārda.

—  Mana sieva bieži vien pārmet man šo nesavaldību, tomēr es domāju, ka ikviens kārtīgs cilvēks rīkotos tieši tāpat. Taču šovakar esmu cieši nolēmis parādīt, kā prāts spēj pārvarēt jūtas. Ielūdzu jūs noskatīties, kā man tas izdosies.— Profesors paņēma no galda kādu kartīti un pasniedza to man.— Izlasiet — misters Pārsivels Vol- drons, samērā populārs dabas pētnieks, šovakar pulksten astoņos un trīsdesmit minūtēs Zooloģijas institūta zālē nolasīs lekciju par tematu «Laikmetu hronika». Mani ielūdza īpaši tādēļ, lai es sēdētu prezidijā un visu vārdā pateiktos lektoram. Un, sacīdams šos pateicības vārdus, es atradīšu izdevību — turklāt darīšu to bezgala taktiski un delikāti — izteikt kaut dažas piezīmes, kas ieinteresēs auditoriju un dažā labā izraisīs vēlēšanos iedziļināties manis ierosinātajā problēmā. Nekādi strīda jautājumi, protams, netiks skarti, taču ikvienam kļūs skaidrs, ka aiz maniem vārdiem slēpjas kaut kas vairāk. Es pats stingri turēšu sevi grožos un palūkošos, vai ar šādu atturību nevar gūt labākus panākumus.

—  Un es arī drīkstēšu tur būt?— es dedzīgi iejautājos.

—  Nu protams,— viņš sirsnīgi atbildēja.

Arī sirsnība profesoram bija tāda pati smagnēja, gan­drīz tikpat satriecoša kā viņa negantums. Brīnumains bija vienīgi viņa labsirdīgais smaids — vaigi savilkās divos sarkanos ābolīšos starp piemiegtajām acīm un kuplo, melno bārdu.

—  Katrā ziņā atnāciet! Arī man būs ļoti patīkami apzināties, ka zālē sēž kaut viens sabiedrotais, lai cik tam maz jēgas par iztirzājamo tematu. Publikas laikam sapulcēsies krietni daudz, jo Voldrons, kaut arī caur un cauri šarlatāns, ir iemantojis diezgan plašu popularitāti. Nu tad tā, mister Meloun, esmu veltījis jums daudz vairāk laika, nekā biju domājis. Atsevišķiem cilvēkiem nevajadzētu sagrābt savās rokās to, kas pieder visai pasaulei. Priecāšos, redzēdams jūs šovakar lekcijā. Atļau­jiet izteikt cerību, ka jūs pats saprotat — nekas no tā, ko jums pastāstīju, nav domāts publicēšanai.

—  Bet misters Makārdls — mūsu jaunāko ziņu redak­tors — gribēs zināt, ko esmu paveicis.

—  Sarunājiet viņam visu, kas vien iešaujas prātā. Un, starp citu, pasakiet — ja viņš iedomāsies vēl kādu uzsūtīt man kaklā, ieradīšos pie viņa ar jājampātagu. Taču šobrīd es paļaujos uz jums, ka nekas no visa teiktā neparādīsies presē. Nu labi. Tātad Zooloģijas institūta zālē šovakar pulksten astoņos trīsdesmit minūtēs.

Atvadām viņš pamāja man ar roku, un es vēl pēdējo reizi skatīju sarkanos vaigus, zilgani melno, sprogaino bārdu un zibsnījošās acis.