Читаем Zudusi pasaule полностью

publika — kājāmgājēji —, nemitīgā straumē drūzmēda­mies, plūda iekšā pa velvētajām ieejas durvīm, un mēs vairs nešaubījāmies, ka klausītājus pārstāvēs ne tikai zinātnieki, bet arī visplašākās tautas masas. Un patiesi, līdzko bijām apsēdušies, tūdaļ nomanījām, ka galerijā un zāles pēdējās rindās valda īsti jauneklīgs, lai neteiktu — puicisks gars. Palūkojies atpakaļ, pārliecinā­jos, ka tur tiešām sēž gandrīz tikai medicīnas studenti, kurus varēja pazīt jau pēc izskata vien. Savus pārstāvjus bija atsūtījušas acīmredzot visas lielākās slimnīcas. Pagaidām vēl publika izturējās labvēlīgi, kaut lāgiem jau pazibēja draiskulības gars. Aizrautīgi korī tika dziedāti veseli populāru dziesmu panti — jo dīvaina pre­lūdija zinātniskai lekcijai; bija skaidrs, ka te neiztiks bez labi tēmētām zobgalībām, un tā nu dažs labs cerēja pavadīt jautru vakaru, ne mirkli nepadomājot par tiem, kurus skars šie apšaubāmie joki.

Kad uz paaugstinājuma parādījās vecais doktors Mel- drems, cēli nesdams slaveno izļodzīto cilindru, zāle viņu saņēma ar vienprātīgu izsaucienu: «Kur jūs šito podu esat izrāvis?»—bet doktors steigšus vien norāva cepuri no galvas un paklusām pabāza zem sēdekļa. Kad ģikts izmocītais profesors Vedlijs, kāju pievilkdams, devās uz savu vietu, jaunieši no visām zāles pusēm līdzjūtīgi apvaicājās, kā klājoties viņa nabaga kājas pirkstam, un vecais vīrs aiz samulsuma nezināja kur dēties. Taču vislielāko sajūsmu izraisīja mana jaunā paziņas profe­sora Celindžera ierašanās — zāle saviļņojās, kad viņš devās uz savu vietu pirmajā rindā, paaugstinājuma pašā viņā galā. Kolīdz profesora melnā bārda parādījās ap stūri, publika apsveikdama ieaurojās tik nevaldāmi, ka es gandrīz jau noticēju Tarpa Henrija izteiktajam minēju­mam, proti, ka plašā auditorija te sapulcējusies ne tik daudz pašas lekcijas dēļ, cik saklausījusies baumas par slavenā profesora iespējamo uzstāšanos šai vakarā.

Tikko profesors ienāca pa durvīm, zāles pirmajām rindām pārskrēja sīks smiekliņš, tā ka varēja domāt — studentu ālēšanās šoreiz labi ģērbtajai publikai šķiet gluži patīkama, šaušalīgi skaļie apsveikumi skanēja kā lauvas rēcieni krātiņā, kad plēsoņa jau iztālēm sadzird nākam zvēru kopēju ar barības spaini. Lai arī šai rēkoņā varēja saklausīt kaut ko aizskarošu, man tomēr tā šķita tikai neapvaldīta temperamenta izpausme, sveiciens cilvē­kam, kas drīzāk šķiet jocīgs un interesants nekā nīstams vai paļājams. Celindžers, slēpdams nicinājumu, gurdi pasmaidīja, kā smaida labsirdīgs virs, kad tam uzklūp vaukšķošu kucēnu bars. Viņš lēni apsēdās, izrieza krūtis, maigi noglaudīja bārdu un puspievērtām acīm pārlaida zālei augstprātīgu skatienu. Manam paziņam veltītais troksnis vēl nebija norimis, kad priekšā iznāca sapulces vadītājs profesors Ronalds Marejs un lektors misters Voldrons.

Domāju, profesors Marejs man piedos, ja teikšu, ka viņam piemīt tā pati vaina, kas raksturīga vairumam angļu,— neprasme jēdzīgi uzrunāt plašāku auditoriju. Kāda velna pēc cilvēki, kuriem ir ko sacīt un kuru sakāmais būtu pelnījis, ka to uzklausa, nepapūlas iemācī­ties runāt skaidri, lai viņus saprastu? Tā ir viena no mūsu laikmeta mīklām. So cilvēku rīcība ne par mata tiesu nav saprātīgāka kā vērtīga šķidruma novadīšana pa aizsērējušu cauruli, lai gan to it viegli varētu iztīrīt. Profesors Marejs izteica pāris dziļdomīgu piezīmju savai baltajai kaklasaitei un ūdens karafei turpat blakus uz galda, tad it kā jokodamies pamirkšķināja sudraba sveč­turim, kas stāvēja no viņa pa labi. Pēc tam viņš apsēdās, un, vispārēju aplausu sveikts, piecēlās ievērojamais, vi­siem pazīstamais lektors misters Voldrons. Misters Vol­drons bija kalsns cilvēks bargu seju, griezīgu balsi un skarbām manierēm, taču viņš prata uztvert citu domas un arī gluži neizglītotam pūlim pasniegt tās ļoti sapro­tamā un pat saistošā formā, veikli atrazdams vietu jokam pat tur, kur tas it kā nekādi nebūtu iedomājams, tā ka viņa priekšnesumā pat ekvinokcijas precesija vai mugurkaulnieku izveidošanās šķita gaužām smieklīgs process.

It kā no putna lidojuma skatītu, misters Voldrons vienkāršā un skaidrā, brīžiem pat gleznainā valodā klāstīja mums zinātniski interpretētu Visuma izcelšanos. Viņš stāstīja, kā zemeslode — milzīga kvēlojoša gāzes masa — liesmojusi debesu plašumos. Tad attēloja, kā šī gāzes masa sabiezējusi, atdzisusi, sakrokojusies, kā no zemeslodes garozas krokām izveidojušies kalni, kā tvaiks pārvērties ūdenī un tā pamazām tikusi sagatavota ska­tuve, uz kuras pēcāk bija lemts risināties neizprotamajai dzīvības drāmai. Par pašas dzīvības izcelšanos lektors, piesardzīgs būdams, nekā noteikta nepasaclja.

— Viens ir gandrīz drošs,— viņš paziņoja,— dzīvības dīgļi diezin vai būtu spējuši izturēt sākotnējo karstumu.