Читаем Zudusi pasaule полностью

Tā bija tā pati ainava, tikai fotografēta mazliet tuvāk, taču ari šis uzņēmums bija izdevies gaužām slikts. Skaidri varēju saskatīt tikai vientuļo, kokiem apaugušo klints smaili, kas bija atšķēlusies no pārējās grēdas.

—  Man vairs nav ne vismazāko šaubu,— es sacīju.

—  Ari tas jau ir kaut kas,— teica profesors.— Tātad mēs pamazām gūstam panākumus, vai ne? Un tagad aplūkojiet, lūdzu, šo klints smaili! Vai jūs tur kaut ko saskatāt?

—  Kādu milzīgu koku.

—  Bet kokā?

—  Lielu putnu.

Viņš pasniedza man lupu.

—  Jā,— es sacīju, raudzīdamies caur lupu,— kokā sēž liels putns. Izskatās, ka tam būtu pamatīgs knābis. Vai tas tik nav pelikāns?

—  Ar redzi jūs tiešām nevarat lepoties,— teica profe­sors.— Tas nav pelikāns, un vispār tas nav nekāds putns. Jums droši vien būs interesanti uzzināt, kā man izdevās nošaut šo pašu eksemplāru. Tas bija vienīgais pilnīgi drošais pierādījums, ko varēju paņemt līdzi.

—  Tātad jums tas ir?

Beidzot vismaz viens taustāms pierādījums, kas aplieci­nās profesora vārdus.

—  Nē, bija. Arī šis un vēl daudz kas cits gāja bojā uz upes tai pašā reizē, kad tika sabojātas fotogrāfijas. Es gan vēl paguvu šo relikviju satvert, iekams tā pazuda krāču ūdens virpuļos, un puse spārna palika man rokā. Krastā tiku izmests vēl bez samaņas, taču mana lieliskā eksemplāra nožēlojamās atliekas bija palikušas sveikas un veselas. Un tagad es tās nolieku te uz galda.

Profesors izņēma no atvilktnes kaut ko tādu, kas, manuprāt, izskatījās pēc milzu sikspārņa virsējās spārnu daļas. Tas bija aptuveni divas pēdas garš, izliekts kauls ar kaut ko plēvei līdzīgu apakšpusē.

—  Milzīgs sikspārnis!— es izsacīju savu domu.

—  Nekas tamlīdzīgs,— bargi atteica profesors.— Dzīvo­dams augstu attīstīta prāta un zinātnes atmosfērā, es nespēju pat iedomāties, kā cilvēkiem var būt tik maz zināšanu par zooloģijas pamatprincipiem. Vai patiesi iespējams, ka jums sveša tāda elementāra salīdzināmās anatomijas aksioma, ka putna spārns īstenībā ir apakš­delms, bet sikspārņa spārns sastāv no trim gariem pirkstiem, kurus savieno plēve? Sai gadījumā kauls, bez šaubām, nav nekāds apakšdelms, un jūs pats savām acīm redzat, ka te ir tikai viena pati plēve pie viena paša kaula, un tātad par sikspārni nevar būt ne runas. Taču, ja tas nav ne putns, ne sikspārnis, kas tad tas ir?

Mans trūcīgais zināšanu krājums bija izsmelts.

—  Nudien nezinu,— es sacīju.

Profesors atvēra lielo grāmatu, ko jau vienreiz bija ņēmis palīgos.

—   Redziet,— viņš teica, norādīdams uz kādu neparastu lidojošu briesmoni,— šeit lieliski ir attēlots dimorfodons jeb pterodaktils, spārnots rāpulis, kas sastopams juras periodā. Nākamajā lappusē shematiski parādīts tā spārnu mehānisms. Salīdziniet, lūdzu, ar to eksemplāru, ko turat rokā.

Aplūkojis shēmu, es pārsteigumā sastingu. Jā, tas nu bija pārliecinoši. Pilnīgi un galīgi. Visiem pierādījumiem kopumā bija nepārvarams spēks. Zīmējums, fotouzņē­mumi, profesora stāstījums un piedevām vēl šis taustā­mais paraugs — viss sacītais bija skaidri apliecināts. Tā es arī pateicu — pateicu, cik silti vien varēdams, jo sapratu, ka profesoram gauži nodarīts pāri. Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni, nolaida plakstus un iecietīgi pasmai­dīja, gozēdamies šās negaidīti atspīdējušās saules staros.

—   Tas ir pats dižākais atklājums pasaulē!— es sacīju, lai gan manu sajūsmu izraisīja ne tik daudz zinātnes cienītāja, cik reportiera daba.— Neiedomājami! Jūs esat zinātnes Kolumbs, kas atklājis zudušu pasauli. Man ir bezgala žēl, ka esmu apšaubījis jūsu vārdu patiesīgumu. Tas viss man šķita tik neticami. Taču es protu novērtēt pierādījumus, kad redzu tos pats savām acīm, un te nu nevienam nevar būt ne vismazāko šaubu.

Profesors labpatikā iemurrājās.

^— Un ko jūs darījāt pēc tam, ser?

—   Sākās lietus periods, mister Meloun, un mani pārti­kas krājumi beidzās. Es izpētīju vienu daļu no šās milzīgās klints grēdas, taču nekādi nespēju atrast vietu, kur varētu tikt augšā. Piramīdai līdzīgā smaile, kur es ieraudzīju un nošāvu pterodaktilu, šķita vieglāk pie­ejama. Tā kā šad tad esmu nodarbojies ar alpīnismu, man izdevās uzrāpties gandrīz līdz pusei. No šā augstuma jau kaut kā varēju saskatīt plakankalni virs klinšu grēdas. Tā šķita milzīgi plaša — gan uz austrumiem, gan rietu­miem acīm pavērās vienīgi ar zaļiem augiem klātas klinšu gāles. Lejā visapkārt pletās purvi un džungļi, kur mudžēt mudžēja čūskas, dažādi kukaiņi un kur ik uz soļa varēja saslimt ar drudzi. Tā ir dabiska aizsargjosla, kas izveidojusies ap šo neparasto apgabalu.

—  Vai jūs manījāt arī kādas citas dzīvības zīmes?

—  Nē, ser, neredzēju; taču tai nedēļā, ko pavadījām teltī klints piekājē, mēs reizēm sadzirdējām no augšas dažādus varen dīvainus trokšņus.

—  Bet kā tad ar to nezvēru, ko uzzīmējis amerikānis? Ko jūs par to domājat?