Читаем Zudusi pasaule полностью

Vai nu vainīgs bija fiziskais šoks, ko saņēmu, pirmo reizi tikdamies ar profesoru Celindžeru, vai arī garīgais satricinājums, kas sekoja mūsu sarunai, taču, iznācis atkal Enmorparkā, kā žurnālists jutos galīgi demorali­zēts. Manu sāpošo galvu urdīja viena vienīga doma: šis cilvēks runā tīru patiesību, šai patiesībai ir milzīga nozīme, un mūsu avīze iegūs nenovērtējamu materiālu, kad es beidzot saņemšu atļauju visu dzirdēto likt lietā. Ielas galā stāvēja važonis, es ielēcu tanī un braucu taisnā ceļā uz redakciju. Makārdls, kā vienmēr, bija savā postenī.

—  Nu,— viņš nepacietīgi iesaucās,— cik garš materiāls jums sanāk? Izskatās, jaunais cilvēk, tā, it kā jūs atgrieztos no kaujas lauka. Vai patiešām viņš jums uzbruka?

—  Sākumā mums patiešām izraisījās tādas mazas domstarpības.

—  Ir nu gan cilvēks! Un ko jūs darījāt?

—  Pēcāk viņš drusku nāca pie prāta un mēs par šo to patērzējām. Tomēr neko jēdzīgu no viņa izvilkt man neizdevās — vismaz neko publicēšanai derīgu.

—  Tur nu gan es jums negribu piekrist. Zilu aci jūs taču esat dabūjis, un tā jau ir gatava publikācija. Vien­reiz tam teroram jādara gals, mister Meloun. Jāparāda šim cilvēkam viņa īstā vieta. Ievietošu rīt laikrakstā nelielu rakstiņu, un paskatīsimies, vai arī tad viņam vēl āda niezēs. Dodiet tikai man materiālu, un es šo tipu uz mūžīgiem laikiem pienaglošu pie kauna staba. Profesors Minhauzens — kā būtu ar šādu virsrakstu lieliem bur­tiem? Sers Džons Kaliostro.. . Sacelsim kājās visus viltniekus un blēžus, ko vien pazīst vēsture. Es viņam parādīšu, šim krāpniekam!

—  Es jūsu vietā gan to nedarītu, ser.

—  Kāpēc ne?

—  Tāpēc, ka viņš nebūt nav krāpnieks.

—  Ko?!—ieaurojās Makārdls.— Jūs taču negribēsiet teikt, ka esat noticējis šīm blēņām par mamutiem, masto- dontiem un milzu jūras čūskām?

—  Nē, par to man nekas nav zināms. Diez vai viņš vispār tādas blēņas grib apgalvot. Lai nu kā, es tomēr ticu, ka viņš ir atklājis kaut ko jaunu.

—  Tad, dieva dēļ, ņemiet un uzrakstiet par to!

—  Labprāt, taču visu, ko es zinu, viņš man uzticēja kā noslēpumu, likdams apsolīt, ka to nepublicēšu.— Un tad es pāris teikumos pastāstīju, ko biju dzirdējis pie profe­sora.— Tā nu tas ir.

Pēc Makārdla sejas vēroju, ka viņš netic nevienam manam vārdam.

—  Labi, mister Meloun,— viņš beidzot sacīja,— tad parunāsim vismaz par šāvakara zinātnisko sanāksmi; tur nu laikam nekādu noslēpumu nebūs. Diez vai citas avīzes gribēs ar to noņemties, jo par Voldronu ir rakstīts jau desmitiem reižu, un kam gan var ienākt prātā, ka Celindžers šovakar grasās runāt. Ja laimējas, varbūt iegūstam sensacionālu materiālu. Jums tur katrā ziņā jābūt klāt, tā ka gaidīšu iespējami sīku atreferējumu. Sleju es jums pataupīšu līdz pat pusnaktij.

Todien man bija krietni vien ko rauties, tāpēc tā paagrāk paēdu pusdienas Mežoņu klubā kopā ar Tārpu Henriju, pagūdams arī pāris vārdos pastāstīt par saviem piedzīvojumiem. Tārps Henrijs klausījās manī, un skep­tisks smaids nenozuda no viņa kalsnās sejas, bet, izdzir- dis, ka profesors mani galu galā pārliecinājis, viņš laida vaļā skaļus smieklus.

—       Manu mīļo zēn, dzīvē nekas tāds vispār nav iespē­jams. Cilvēks uzdursies kādam milzu atklājumam un pēc tam pazaudēs jebkādus pierādījumus! Tādas pasakas atstājiet rakstnieku ziņā! Sim tipam prātā vairāk stiķu un niķu nekā visiem zooloģiskā dārza pērtiķiem kopā. Tās taču ir vistīrākās blēņas.

—  Bet amerikāņu dzejnieks?

—  Tāda nemūžam nav bijis.

■— Es redzēju viņa skiču burtnīcu.

—  Celindžera skiču burtnīcu.

—  Tātad jūs domājat, ka to nezvēru zīmējis viņš?

—  Pats par sevi saprotams. Kurš gan cits?

—  Nu, bet fotouzņēmumi?

—       Kas tad tur bija no tiem fotouzņēmumiem! Jūs pats taču sacījāt, ka esat saskatījis vienīgi kādu putnu.

—  Pterodaktilu.

—       To jau saka viņš. Viņš jums to pterodaktilu iestās­tīja.

—  Nu, bet kauli?

—       Pirmais nācis no sautētas jēra gaļas ar sīpoliem. Otru viņš šādam gadījumam uzmeistarojis pats. Ja cil­vēks ir veikls un savu darbu prot, kaulu viņš var viltot tikpat viegli kā fotogrāfiju.

Man sametās nelāgi ap dūšu. Varbūt es tiešām pārāk viegli esmu noticējis profesora vārdiem. Bet tad pēkšņi prātā iešāvās laimīga doma.

—  Vai jūs neatnāksiet uz šo sanāksmi?— es jautāju.

Tārps Henrijs kļuva domīgs.

—        Sis ģeniālais Celindžers nav gan diezin cik iecie­nīts,— viņš sacīja.— Dažam labam ar viņu kārtojami rēķini. Londonā, manuprāt, nav vairs otra cilvēka, ko tik daudzi ienīst. Ja vien tur sanāks arī medicīnas studenti, bez trokšņa neiztiks. Man nav ne mazākās vēlēšanās iekulties kādā skandālā.

—       Vismaz tik daudz jūs varētu kā uzklausīt viņa paša spriedumus.

—       Varbūt tiešām tas būtu tikai taisnīgi. Lai notiek. Esmu šovakar jūsu rīcībā.

Ieradušies institūtā, mēs konstatējām, ka ļaužu sapul­cējies daudz vairāk, nekā bijām cerējuši. Pie institūta ēkas rindām vien brauca klāt elektroautomobiļi, un no tiem ārā kāpa sirmbārdaini profesori, bet vienkāršākā