Читаем Zudusi pasaule полностью

Taču arī nākamā lappuse man neko neizteica. To aizņēma pavirši iekrāsota ainava — tādā garā, kā māksli­nieki mēdz uzmest dabas studijas, pēc kurām vēlāk rada pabeigtu gleznu. Blāvi zaļi, plūksnaini augi stīdza aug­šup līdz pat tumši sarkanām, savādi svītrainām klintīm, kas man atsauca atmiņā kaut kur redzētas bazalta formācijas. Aizmugurē šīs klintis saplūda veselā sienā. Vienā vietā pacēlās augsta akmens piramīda, kuru no galvenās grēdas šķita atdalām dziļa plaisa, un uz tās auga varens koks. Pāri visam jumās zilās tropu debesis. Sārteno klinšu virsotni sedza šaura zaļumu josliņa. Nāka­majā lappusē bija attēlota tā pati vieta, arī ar akvareļiem, tikai šeit tā bija tverta no mazāka attāluma, tā ka daudz skaidrāk varēja saskatīt atsevišķas detaļas.

—  Nu, kā?— jautāja profesors.

—  Nav divu domu, ka šī ir ļoti interesanta formācija,— es teicu,— bet, tā kā neesmu ģeologs, man grūti apgalvot, ka tas būtu kaut kas sevišķs.

—  Sevišķs?— viņš atkārtoja.— Tas ir kaut kas unikāls. Pat neticams. Neviens cilvēks vēl nekad nav uzdrīkstējies pat sapņot par šādu iespēju. Bet tagad skatieties nākamo lappusi!

Es pašķīru lapu un pārsteigumā iekliedzos. Pa visu lappusi bija uzzīmēts nemūžam neredzēts, ērmots radī­jums. Kaut ko tādu varēja ieraudzīt tikai opija tvanā vai ārprāta murgos. Galva bija kā putnam, ķermenis kā uzblīdušai milzu ķirzakai, asiem dzelkšņiem izrobotā aste vilkās pa zemi, bet izliekto muguru no vienas vietas klāja zobainas spuras, it kā dučiem gaiļa sekstu būtu saliktas cita aiz citas. Sā radījuma priekšā stāvēja aplam mazs cilvēciņš, varbūt cilvēkveidīgs punduris, un blenza nezvērā.

—  Nu, un ko jūs teiksiet par šo?— iesaucās profesors, uzvaroši berzēdams rokas.

—  Kaut kāds pārdabisks, ķēmīgs radījums.

—  Bet kas māksliniekam lika zīmēt šādu dzīvnieku?

—  Droši vien alkohols, kas gan cits.

—  Un tas, pēc jūsu domām, ir labākais izskaidrojums?

—  Un kā jūs to izskaidrosiet, ser?

—  Izskaidrojums var būt tikai viens — šis radījums patiešām eksistē. Skaidrs, ka mākslinieks to zīmējis no dabas.

Es gandrīz iesmējos, mani atturēja vienīgi atmiņas par to, kā mēs abi bijām kūleņojuši pa gaiteni.

—  Bez šaubām,— es teicu,— bez šaubām.— Tā parasti mēdz runāt ar plānprātiņiem.— Tomēr jāatzīstas,— es piebildu,— ka mani mulsina šis mazais cilvēciņš. Ja tas būtu indiānis, mēs varētu to uztvert kā pierādījumu, ka Amerikā sastopama kaut kāda pigmeju cilts, taču te attēlots eiropietis, turklāt ar tropu cepuri galvā.

Profesors nosprauslojās kā saniknots bifelis.

—  Jūs patiešām pārspējat pats sevi,— viņš teica. — Kaut ko tādu es pat nevarēju iedomāties. Cerebral paresis! Mental inertia! Apbrīnojami!

Profesora vārdi šķita tik bezjēdzīgi, ka es pat nespēju dusmoties. Turklāt tas arī būtu lieks enerģijas patēriņš, jo, ja kāds sāktu uz viņu dusmoties, tad jādusmojas būtu bez mitas. Aprobežojos vienīgi ar bezgala noguruša cilvēka smaidu.

—  Mani pārsteidza šā cilvēka niecīgais augums,— es sacīju.

—  Tad paskatieties!— profesors kliedza, noliecies uz priekšu un ar resno, spalvaino, desai līdzīgo pirkstu badīdams zīmējumā.— Vai redzat šo augu te, dzīvniekam aiz muguras? Varbūt jums šķiet, ka tā ir pienene vai rožu kāposti, ko? Nekā nebija, šis augs ir ziloņkaula palma, un augstumā tā sasniedz savas piecdesmit sešdesmit pēdas. Vai patiešām jūs neapjēdzat, ka cilvēks šeit uzzīmēts

tīšuprāt? Skaidrs, ka mākslinieks nevarēja stāvēt blakus briesmonim un zīmēt to, ja viņš gribēja palikt dzīvs. Sevi viņš attēlojis tikai tādēļ, lai parādītu garumu samēru. Pats viņš bija, teiksim, vairāk nekā piecas pēdas garš. Koks, kā mēs paši sapratīsim, ir desmitreiz augstāks.

—  Dievs debesīs!— es iesaucos.— Tātad jūs gribat teikt, ka šis nezvērs bijis … Tad jau pat Ceringkrosas stacija tādam briesmonim nederētu par suņubūdu!

—  Pat nepārspīlējot var sacīt, ka šis patiešām ir labi noaudzis eksemplārs,— apmierināti noteica profesors.

—  Bet vai tad var,— es iesaucos,— atmest visu cilvēces pieredzi tikai tāpēc, ka ir viena vienīga skice … — Es pašķirstīju lapas un pārliecinājos, ka nekā cita burtnīcā vairs neatradīšu.—… viena vienīga skice, ko uzzīmējis kaut kāds klejojošs amerikāņu mākslinieks — un darījis to varbūt hašiša vai drudža murgos vai arī kādas dīvainas iedomas mudināts. Būdams zinātnieks, jūs taču nevarat aizstāvēt šādu viedokli.

Par atbildi profesors paņēma no plaukta kādu grāmatu.

—   Sī ir ļoti vērtīga monogrāfija, ko sarakstījis mans apdāvinātais draugs Rejs Lenkastrs,— viņš sacīja.— Un te jābūt kādai ilustrācijai, kas varētu jūs interesēt. Aha, jā, šeit tā ir! Izlasiet parakstu zem attēla: «Apmēram tāds izskatījies juras perioda dinozaurs — stegozaurs. Pakaļkājas vien pārsniedz pieauguša cilvēka garumu.» Nu, ko jūs tagad teiksiet?

Viņš pasniedza man atšķirto grāmatu. Palūkojies ilus­trācijā, es satrūkos. Sis mākslīgi konstruētais sen izmiru­šās pasaules pārstāvis gaužām līdzinājās tam dzīvnie­kam, ko bija uzskicējis nezināmais mākslinieks.

—  Tas patiešām ir ko vērts.

—  Un tomēr vēl ir kādas šaubas?