Читаем Zudusi pasaule полностью

Jūs droši vien zināt vai varbūt arī nezināt nenieka, jo šajā mazizglītotajā gadu simtenī viss ir iespējams,— ka vairāki apgabali Amazones baseinā vēl arvien ir tikai daļēji izpētīti, ka šajā upē ietek neskaitāmas pietekas un ka daudzas no tām nav pat vēl atzīmētas kartē. Mans nolūks bija apmeklēt šīs nomaļās, mazpazīstamās vietas un izpētīt to faunu, tādējādi nodrošinot materiālu vairā­kām nodaļām tai milzīgajā, monumentālajā darbā par zooloģiju, kam jākļūst par manas dzīves piepildījumu. Pabeidzis pētījumus, es devos atpakaļceļā un vienu nakti pavadīju mazā indiāņu ciematiņā pie kādas upes — tās nosaukumu un atrašanās vietu negribu minēt —, kas turpat netālu ietek Amazonē. Ciematu apdzīvo kukamas indiāņi, miermīlīga, bet jau deģenerējusies cilts, kuras garīgais līmenis diez vai paceļas pāri vidusmēra londo­nieša līmenim. Jau dodamies augšup pa upi, biju dažus no viņiem izdziedinājis, tāpēc indiāņiem palika ļoti labs iespaids par mani, un es nebūt nebrīnījos, ka viņi jau gaidīja mani atgriežamies. Pēc iedzimto žestiem tūdaļ sapratu, ka ciematā kādam steidzami vajadzīga mana medicīniskā palīdzība, un devos virsaitim līdzi vienā no būdām. Iegājis iekšā, sapratu, ka cietējs, kuram tiku aicināts palīdzēt, pirms īsa brīža jau izlaidis garu. Pār­steigts ieraudzīju, ka nelaiķis ir nevis indiānis, bet gan baltais — var teikt, baltāks par baltu, linbaltiem matiem un pat ar albīnisma iezīmēm. Pagalam noliesējušo ķer­meni sedza nožēlojamas skrandas, un it viss liecināja, ka viņš nostaigājis ilgu un grūtu ciešanu ceļu. Cik es spēju saprast no iedzimto stāstījuma, viņiem nelaiķis bijis pavisam svešs cilvēks un ieradies ciematā no meža gluži viens, galīgi izsīkušiem spēkiem. Svešinieka mugursoma atradās turpat blakus viņa guļvietai, un es izpētīju tās saturu. Mugursomā bija iešūta lentīte ar viņa vārdu: «Meipls Vaits, Leikas avēnija, Detroita, Mičigana». Sā vārda priekšā es jebkuru brīdi esmu ar mieru noņemt cepuri. Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka tad, kad pilnīgi tiks novērtēta visa šī pasākuma milzīgā nozīme, viņa vārds ieņems vietu blakus manējam.

Mugursomas saturs nepārprotami liecināja, ka šis cil­vēks bijis mākslinieks un dzejnieks, kurš meklējis jaunus iedvesmas avotus. Atradās pa dzejas fragmentam. Es nebūt negribu uzdoties par lietpratēju literatūras jautāju­mos, taču man šķiet, ka pārāk labi šie dzejoļi vis nebija. Vēl mugursomā atradās dažas pabanālas upes ainavas, krāsu kaste, kārbiņa ar pasteļiem, pāris otu, izliektais kauls, kas nolikts uz manas tintnīcas, Bekstera darba «Naktstauriņi un tauriņi» sējums, gaužām lēts revolveris un dažas patronas. Nekādu citu mantu viņam vai nu nebija, vai arī, apkārt klejodams, viņš tās bija pazaudējis. Tāda bija šā savādā amerikāņu bohēmieša iedzīve.

Es jau grasījos doties projām, kad pēkšņi ieraudzīju kaut ko izspraukušos no viņa noplīsušās jakas kabatas. Tā bija šī skiču burtnīca, tikpat nolēkšķēta, kādu jūs to redzat šobrīd. Bet to gan varu droši apgalvot: pat Šekspīra darbu pirmizdevumam nav iespējams parādīt lielāku cieņu par to, ko esmu veltījis šai relikvijai, kopš tā nonākusi manās rokās. Tagad es to pasniedzu jums un lūdzu jūs aplūkot lapu pēc lapas un iedziļināties tās saturā.

Viņš aizsmēķēja cigāru, atlaidās pret krēsla atzveltni un lūkojās manī skadrām, vērīgām acīm, cenzdamies saskatīt, kādu iespaidu uz mani atstās šis dokuments.

Es atšķīru burtnīcu, cerēdams ieraudzīt tur kaut kādu jaunatklājumu,— ko īsti, to vēl pats nespēju iedomāties. Pirmā lappuse tomēr sagādāja man vilšanos, jo tanī bija uzzīmēts tikai kāds briesmīgi resns tips īsā žaketītē un apakšā bija parakstīts: «Džimijs Kolvers uz pasta tvai­koņa.» Nākamajās pāris lappusēs bija ieskicētas indiāņu dzīves ainas. Tām sekoja zīmējums, kurā bija attēlots kāds omulīgs, miesās kupls baznīcas kalps: ar platma- laino garīdznieka cepuri galvā tas sēdēja pie galda pretī izdēdējušam eiropietim, un paraksts vēstīja: «Lenčs Rosa- rio ar fra Kristofero.» Vairākas turpmākās lappuses aizņēma sieviešu un bērnu studijas, un tad nāca vesela sērija dažādu dzīvnieku ar tādiem paskaidrojumiem kā «lamantīns smilšu sērē», «bruņurupuči un to olas», «mel­nais aguts zem miritu palmas»— aguts izskatījās gan­drīz vai pēc parastas cūkas —, un beidzot divas blakus lappuses bija piezīmētas ar gaužām pretīgiem garsnuķai- niem, ķirzakām līdzīgiem dzīvniekiem. Es itin nekā tur nesapratu un skaidri un gaiši to arī pateicu profesoram.

—  Tie laikam gan ir krokodili?

—  Aligatori! Aligatori! Krokodili Dienvidamerikā vis­pār nav sastopami. Starpība starp aligatoriem un. ..

—  Gribēju tikai sacīt, ka nesaskatu te itin nekā nepa­rasta — nekā tāda, kas apstiprinātu jūsu teikto.

Profesors rāmi pasmaidīja.

—  Atšķiriet nākamo lappusi!— viņš sacīja.