Читаем Zudusi pasaule полностью

Daudz ļaunāk mums klājās, kad atgriezāmies mežā. Kādu stundu vai pat ilgāk risinājās nikns cīniņš, un brīžiem jau šķita, ka mūsu spēki ir galā. Izlēkuši 710 biezokņa, pērtiķcilvēki ar varenajām milnām metās virsū indiāņiem, lāgiem vienā rāvienā noguldīdami pat trīs četrus vīrus, iekams tie paguva laist darbā šķēpus. Bries­mīgajām milnām nekas nespēja turēties pretim. Ar vienu šādu triecienu Samerlija šautene tika sašķaidīta drisku driskās, un nākamais būtu sadragājis viņa galvaskausu, taču kāds indiānis paguva iegrūst briesmonim šķēpu ribās. Daudzi pērtiķcilvēki, uzrāpušies kokos, apmētāja mūs ar akmeņiem un zaru stumbeņiem un cits pēc cita smagā lēcienā uzklupa mūsu rindām, izmisīgi cīnīdamies līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Vienu brīdi mūsu sabiedrotie gandrīz jau tika sakauti, un, ja mēs nemestos palīgā ar iznīcinošām šauteņu zalvēm, viņi droši vien būtu devuši kājām ziņu. Taču vecais virsaitis pāris pavēlošiem vārdiem sapulcēja savu karaspēku atkal vien­kopus un metās tik pārdrošā triecienā, ka šoreiz pērtiķcil­vēki laida ļekas vaļā. Samerlijs bija palicis bez ieroča, toties es tikai lādēju un šāvu vienā laidā, un arī no otra flanga bez mitas atskanēja mūsu biedru raidītie šāvieni. Bet tad ienaidniekus pēkšņi sagrāba panika, un līdz ar to sākās viņu sakāve. Kaukdami un gaudodami milzīgie radījumi pajuka uz visām pusēm, bet mūsu sabiedrotie mežonīgiem sajūsmas saucieniem metās tiem pa krūmāju pakaļ. No paaudzes paaudzē lolotam naidam, ļaunumam un cietsirdībai, pāridarījumiem un vajāšanām, kas ik uz soļa sastopamas šās zemes iedzīvotāju vēstures gaitā, tajā dienā bija lemts izbeigties. Beidzot cilvēks kļuva par pavēlnieku, bet cilvēkzvērs uz mūžīgiem laikiem ieņēma to vietu, kas viņam lemta kā pakļautajam. Lai cik ātri arī skriedami, sakautie pērtiķcilvēki nespēja izbēgt veikla­jiem indiāņiem, un no visām pusēm meža biezoknī atska­nēja līksmi gaviļu saucieni, strinkšķēja uzvarētāju loki un, dobji brīkšķēdami, no slēpņiem zemē gāzās pērtiķu ķermeņi.

Es joņoju visiem nopakaļ un pēkšņi sadūros ar lordu Džonu un Celindžeru, kuri skrēja mums pretim.

—  Nu tas ir padarīts,— sacīja lords Džons.— Tīrīšanas darbus, manuprāt, droši var atstāt indiāņu ziņā. Jo mazāk mēs no visa tā redzēsim, jo labāk mums nāks miegs.

Celindžera acis zvēroja gluži slepkavīgā zvīļā.

—  Mums uzsmaidīja lielā laime,— viņš sauca, soļodams šurpu turpu lepni kā cīņas gailis,— piedalīties izšķirošā kaujā — vienā no tām vēsturiskajām kaujām, kas spēj izšķirt turpmāko pasaules likteni. Sakiet, mani draugi,— kāda nozīme ir vienas tautas uzvarai pār otru? Tai nav nekādas nozīmes, jo tā neko negroza vēstures gaitā. Turpretim tie niknie cīniņi, kad jaunā laikmeta rītausmā alu cilvēki pievārēja tīģerus vai kad ziloņi pirmoreiz apjauta, ka tiem radies pavēlnieks,— tie bija īsti iekarojumi, īstas uzvaras, kam ir paliekama nozīme. Un arī mums liktenis bija lēmis savām acīm skatīt šādu cīniņu un pat tanī piedalīties. Kopš šā brīža plakankalne uz mūžīgiem laikiem pieder cilvēkam.

Bezgala stipra gan acīmredzot bija ticība mērķa cilde­numam, ka tā spēja attaisnot tik satriecošus līdzekļus! Soļodami cauri mežam, visapkārt redzējām zemē guļam šķēpiem vai bultām caurdurtus pērtiķcilvēku līķus. Viet­vietām nežēlīgi sašķaidīti indiāņu ķermeņi liecināja, ka te izmisīgā cīņā kāds pērtiķis dārgi atdevis savu dzīvību. Kaut kur priekšā nerimdami skanēja kliedzieni un gau­das, norādīdami vajāšanas virzienu. Pērtiķcilvēki bija aizdzīti līdz savai pilsētai, tur vēlreiz mēģinājuši sākt uzbrukumu, taču atkal tikuši sakauti, un mēs ieradāmies tieši laikā, lai redzētu šaušalīgo cīņas noslēguma ainu. Kādi astoņdesmit vai varbūt pat simt vīriešu dzimuma pērtiķcilvēki, kas bija palikuši dzīvajos, tika izdzīti nelielajā klajumiņā, kur pirms divām dienām mēs pavei­cām varoņdarbu. Kad pienācām pie šā klajumiņa, in­diāņu šķēpmeši gūstekņu pulciņu patlaban ielenca pus­lokā, un pēc īsa brīža viss jau bija beidzies. Trīsdesmit četrdesmit pērtiķu palika turpat guļam. Pārējie, lai kā ķērca un turējās pretim, tika pārgrūsti pār bezdibeņa malu un, tāpat kā viņu kādreizējie upuri, ar skaļu blīkšķi nogāzās aizā, uzdurdamies uz asajām bambusniedrēm, kas auga sešsimt pēdu dziļumā.

Notika tā, kā bija paredzējis Celindžers,— kopš šā brīža cilvēks uz visiem laikiem kļuva par Meipla Vaita Zemes pavēlnieku. Visi pērtiķcilvēku tēviņi tika iznīci­nāti, mātītes un mazuļi aizdzīti verdzībā, pērtiķu pilsēta nopostīta — asiņainais cīniņš bija izbeidzis gadu simte­ņiem ilgušo sacensību.

Arī mums šī uzvara nāca kā glābiņš. Mēs atkal varējām atgriezties savā vecajā nometnē un tikt pie pārtikas un munīcijas krājumiem. Tāpat varējām atkal sazināties ar uzticamo Sambo, kurš šausmās bija sastin­dzis, iztālēm noraudzīdamies, kā pērtiķcilvēki veselā lavīnā cits pēc cita nogāžas bezdibenī.

—  Iet prom, misteri, iet prom!— viņš brēca, acis bailēs izvalbījis.— Citādi velis jūs paraut, nudien.