Читаем Zudusi pasaule полностью

—  Rau, tā ir veselā saprāta balss!— pārliecināts noteica Samerlijs.— Piedzīvojumu mums bijis tiku tikām, turklāt tie nepiedien ne mūsu raksturam, ne stāvoklim sabiedrībā. Turiet doto vārdu, Celindžer! Kopš šā brīža jūs visu savu enerģiju veltīsiet vienai problēmai — kā mums tikt projām no šās briesmīgās zemes un atgriezties civilizētajā pasaulē.

Diendienā rakstu savas piezīmes ciešā ticībā sagaidīt brīdi, kad varēšu pavēstīt, ka caur negaisa mākoņiem, kas savilkušies pār mūsu galvu, beidzot atspīdējusi saule. Vēl joprojām neesam tikuši skaidrībā, kā izkļūt no šejienes, un šī neziņa gaužām satrauc mūsu prātus. Un tomēr es it labi varu iedomāties reiz pienākam dienu, kad mēs priecāsimies par to, ka esam bijuši spiesti palikt šeit paši pret savu gribu, lai skatītu arvien jaunus šās neparastās zemes brīnumus un tās dīvainos iemītniekus.

Indiāņu uzvara pār pērtiķcilvēkiem un visas to cilts iznīcināšana krasi pavērsa mūsu likteni uz labo pusi. Kopš šā brīža kļuvām par īsteniem plakankalnes saimnie­kiem, jo iedzimtie noraudzījās uz mums ar pateicību un bailēm, paturēdami prātā, ka mēs ar savu neizprotamo spēku bijām palīdzējuši uzveikt viņu mūžsenos ienaidnie­kus. Iespējams, ka indiāņi it labprāt gribētu redzēt briesmīgos, neaprēķināmos svešiniekus aizvācamies no plakankalnes, taču arī viņi nezināja neviena ceļa, pa kuru mēs varētu nokļūt līdzenumā. Pēc viņu zīmēm mēs sapratām, ka reiz te bijis tāds kā tunelis, kas noderējis sakariem ar ārpasauli,— tas pats tunelis, ko pašu acīm bijām redzējuši klints pakājē. Jādomā, ka pa šo ceļu savā laikā pērtiķcilvēki un indiāņi sasnieguši plakankalni un to izmantojis arī Meipls Vaits un viņa ceļabiedrs. Taču pirms kāda gada te acīmredzot notikusi spēcīga zemes­trīce un tunelis augšpusē iegruvis, tā ka no tā nav palicis vairs ne miņas. Kad mēs ar zīmēm izrādījām vēlēšanos atrast ceļu uz līdzenumu, indiāņi tikai purināja galvu un raustīja plecus. Varbūt viņi patiešām nespēja, bet varbūt arī negribēja palīdzēt mums izkļūt no plakankalnes.

Pēc uzvarām vainagotā karagājiena dzīvus palikušos pērtiķcilvēkus indiāņi aizdzina pāri visai plakankalnei (to briesmīgā gaudošana pieskandēja visu apkaimi) un apmetināja netālu no savām alām, kur kopš tās dienas tie kļuva par savu iekarotāju_ vergiem. Tāpat kā reiz jūdi Bābelē un Izraēla bērni Ēģiptē, tikai te verdzība bija daudz primitīvāka, rupjāka un nežēlīgāka. Nakts stun­dās no meža puses bieži atskanēja gari stieptas gaudas — kāds pirmatnējs Eceķiels tur apraudāja savas cilts zu­dušo diženumu un atsauca atmiņā pērtiķu pilsētas izgai- sušo spožumu. Cirst malku un nest ūdeni — tāds pērtiķcil­vēkiem bija lemts turpmākais liktenis.

Kopā ar saviem sabiedrotajiem mēs šķērsojām plakan­kalni divas dienas pēc kaujas un ierīkojām apmetni viņu klints mājokļu pakājē. Indiāņi aicināja mūs uz dzīvi pie viņiem alās, bet lords Džons šo uzaicinājumu noteikti atraidīja, baidīdamies no jebkuras nodevīgas rīcības, ar ko sabiedrotie mūs pakļautu pilnīgi savā varā. Tāpēc mēs labāk palikām pie savas neatkarības un turējām ieročus kaujas gatavībā, ārēji saglabādami visdraudzīgākās at­tiecības. Bieži viesojāmies indiāņu alās, nespēdami iz­prast, vai šos brīnumjaukos mājokļus ierīkojuši viņi paši vai arī tas ir dabas darinājums. Visas alas bija izcirstas vienā slānī, ko veidoja irdens iezis starp sarkano klinšu vulkānisko bazaltu un kraujas pamatnes cieto granītu.

Alu ieejas atradās apmēram astoņdesmit pēdu virs zemes, un pie tām varēja piekļūt pa ļoti šaurām un stāvām akmens kāpnēm, pa kurām uzrāpties nespētu neviens prāvāks dzīvnieks. Alas bija siltas un sausas; kā taisnas ejas — cita dziļāka, cita seklāka — tās iesniedzās klints masīvā, un to gludās, pelēkās sienas rotāja ar koka apdeguļiem darināti lieliski zīmējumi, kuros bija attēloti dažnedažādi plakankalnes dzīvnieki. Pat ja pēdējā dzīvā būtne no šejienes nozustu, arī tad pētnieki kādreiz nākptnē uz alu sienām atradīs pārliecinošus pierādīju­mus par šās zemes dīvainajiem iemītniekiem — dinozau­riem, iguanodoniem un pleziozauriem, ko vēl tik nesen varēja sastapt tās mežos un klajumos.

Uzzinājuši, ka milzīgos iguanodonus to īpašnieki tur ganāmpulkos kā pieradinātus mājdzīvniekus un ka īste­nībā tie nav nekas cits kā staigājošas gaļas noliktavas, mēs jau iedomājāmies, ka cilvēks pat ar visprimitīvāka­jiem ieročiem spējis nodibināt pilnīgu kundzību plakan­kalnē. Taču jo drīz mums vajadzēja pārliecināties, ka esam maldījušies un ka pagaidām cilvēks šeit tiek vienīgi paciests. Trešajā dienā pēc tam, kad bijām ierīkojuši savu apmetni pie indiāņu alām, norisinājās briesmīga drāma.