Читаем Zudusi pasaule полностью

kamēr tā norimst, profesors stāv, vienu roku pacēlis, milzīgo galvu saprotoši klanīdams, gluži kā priesteris svētīdams pūli). Man bija uzticēts pateikties misteram Voldronam par ļoti spilgto, tēlaino stāstījumu, ko mēs tikko noklausījāmies. Šai stāstījumā gan tika skarti vairāki jautājumi, kuru traktējumam es nekādi nevaru piekrist, tāpēc uzskatīju par savu pienākumu tūdaļ iz­teikt iebildumus, un tomēr jāatzīst, ka misters Voldrons godam veica uzticēto uzdevumu, proti, visai vienkārši un saistoši izklāstīja mūsu planētas vēsturi — tā, kā viņš to sapratis. Populāras lekcijas patiešām ir ļoti viegli noklau­sīties, taču lai misters Voldrons (šai mirklī profesors pasmaida un veltī lektoram starojošu skatienu) mani atvaino, ja es teikšu, ka šādas lekcijas parasti mēdz būt virspusējas un maldinošas, jo tās arvien jāpiemēro nekom­petentas auditorijas zemajam līmenim. (Ironiski saucieni.) Populāru lekciju lasītāji pēc savas dabas ir parazīti. (Misters Voldrons ar žestu nikni protestē.) Slavas vai iedzīvošanās kāres dzīti, viņi izmanto darbu, ko pavei­kuši viņu nabadzības nomāktie, nezināmie brāļi. Pašam mazākajam laboratorijā gūtajam rezultātam, visniecīgā­kajam zinātnes templī iemūrētajam ķieģelim ir nesalīdzi­nāmi lielāks svars nekā jebkuram citam noklausītu faktu izklāstam, kas var gan aizpildīt dažu labu dīku stundu, bet nespēj sniegt nekādu paliekamu labumu. Šo acīm redzamo patiesību es te pieminu, nevis gribēdams kaut kā īpaši noniecināt misteru Voldronu, bet gan lai atgādi­nātu — nezaudējiet samēra izjūtu un neuzskatiet svētnī­cas kalpotāju par visaugstāko priesteri. (Šai brīdī misters Voldrons kaut ko pačukst sapulces vadītājam, tas piece­ļas un teic pāris bargu vārdu ūdens karafei.) Taču lai nu tas paliek! (Skaļi, ilgstoši piekrišanas saucieni.) Atļaujiet man pievērsties problēmai, kas var izraisīt daudz plašāku interesi. Kurš bija tas jautājums, kas man, patstāvīgam pētniekam, lika apšaubīt mūsu lektora precizitāti faktu izklāstā? Nespēju noklausīties mistera Voldrona apgalvo­jumus, ka zināmas dzīvnieku sugas sen jau izzudušas no zemes virsas. Es runāju par šo jautājumu nevis kā diletants, ne arī, atļaujiet piebilst, kā populāru lekciju lasītājs, bet gan kā cilvēks, kuru zinātnieka sirdsapziņa spiež palikt līdz galam uzticīgam faktiem, un tādēļ es saku — misters Voldrons gaužām dziļi maldās, apgalvo­dams, ka tā sauktie aizvēsturiskie dzīvnieki vairs neek­sistē tikai tāpēc vien, ka viņš tos pats savām acīm nav redzējis. Sie dzīvnieki, kā lektors pareizi minēja, patie­šām ir mūsu priekšteči, taču tie ir ne tikai priekšteči, bet, ja tā varētu izteikties, arī mūsu laikabiedri, kurus vēl arvien var atrast ar visām to pretīgajām, atbaidošajām īpašībām, ja vien cilvēkam netrūkst enerģijas un drosmes uzmeklēt to mitekļus. Dzīvnieki, kuri līdz šim tikuši pieskaitīti pie juras perioda nezvēriem un kuri spētu saplosīt un aprīt jebkuru no mūsu lielākajiem un plēsīgā­kajiem zīdītājiem, eksistē vēl šobrīd. (Saucieni: «Blē­ņas!»— «Nu tad pierādiet to!» — «Kā jūs to zināt?» — «Tas vēl ir jautājums!») Jūs man jautājat, kā es to zinu? Zinu tāpēc, ka esmu bijis tur, kur tie mitinās, neviena neatklāti. Zinu tāpēc, ka pats esmu vienu otru no tiem redzējis. (Aplausi, troksnis, kāda balss sauc: «Melis!») Es lai būtu melis? (Vispārēja draudzīga un skaļa piekrišana.) Vai tiešām kāds mani nosauca par meli? Varbūt es drīkstētu lūgt piecelties cilvēku, kas mani nosauca par meli, lai varētu viņu apskatīt? (Kāda balss: «Raugiet, kur viņš ir, ser!»— un neliela studentu grupa paceļ sīku, gaužām nekaitīgu cilvēciņu, kas nikni ķepurojas pretim.) Jūs iedrošināties nosaukt mani par meli? («Nē, ser, nemūžam!» kliedz sīkais cilvēciņš un kā atsperē iestipri­nāts ķipars nozūd pūlī.) Ja kāds no klātesošajiem uzdrīk­stas apšaubīt manu vārdu patiesīgumu, es labprāt pēc šīs sanāksmes ar viņu parunātu. («Melis!») Kurš to teica? (Gaužām nekaitīgais sīkais cilvēciņš, izmisīgi airēdamies, atkal uzlido augstu gaisā.) Kad es kāpšu nost no paaugsti­nājuma un došos pie jums . .. (Vienbalsīgs koris: «Nāc vien, draudziņ, nāc tik šurp!»— un sapulce uz īsu brīdi tiek pārtraukta, bet sapulces vadītājs pielec kājās un vicina rokas, it kā diriģēdams orķestri. Profesors, tumši pietvīcis, ieplestām nāsīm, bārdu izslējis, niknumā šņāc.) Ikviens dižs jaunā atklājējs ir iepazinis šādu neticību — neticību, kas tik raksturīga stulbeņu baram. Kad pūlim tiek pasniegti lieli zinātniski atklājumi, tam nepietiek ne intuīcijas, ne iztēles, lai šos atklājumus apjēgtu. Vienī­gais, ko jūs spējat — apmētāt dubļiem cilvēkus, kas riskējuši ar savu dzīvību, lai pavērtu zinātnei jaunus plašumus. Jūs spējat tikai vajāt praviešus! Galilejs, Dar­vins un es . . . (Ilgstoši piekrišanas saucieni un galīgs sajukums zālē.)

To visu es stāstu pēc savām sapulces laikā steigšus pierakstītajām piezīmēm, kuras ne tuvu nespēj atspogu­ļot- to neizsakāmo haosu, kas tobrīd valdīja sapulces zālē.