Читаем Zudusi pasaule полностью

Dzirdēju strautu čalojam kaut kur pavisam tuvu, no manis to šķīra tikai neliels koku un krūmu puduris. Biju jau iegājis krūmājā tik dziļi, ka biedri mani vairs nevarēja saskatīt, kad pēkšņi pamanīju zemē kaut ko sarkanu. Paspēris pāris soļu tuvāk, pārbijies ieraudzīju, ka tas ir mūsu indiānis. Līķis gulēja uz sāniem, rokas un kājas savilcis, un galva bija tik nedabiski pagriezta, it kā viņš lūkotos pāri plecam. Es iekliedzos, brīdinādams draugus par iespējamām briesmām, un, pieskrējis līķim klāt, noliecos pār to. Laikam gan mans sargeņģelis tobrīd modri stāvēja par mani nomodā, jo vai nu instinktīva baiļu izjūta, vai varbūt arī tikko manāma lapu iečabēša- nās lika man pamest skatienu augšup. No biezās, zaļās lapotnes, kas bija nolīkusi tik zemu, ka gandrīz pieskārās manai galvai, lejup sniedzās divas garas, muskuļotas, rūsganiem matiem klātas rokas. Vēl viens mirklis, un lielās, zaglīgi veiklās ķetnas būtu sažņaugušas man rīkli. Es aši atlēcu atpakaļ, taču šīs rokas bija vēl žiglākas. Mans pēkšņais straujais lēciens gan izjauca iecerēto nāvējošo tvērienu, taču viena ķetna sagrāba mani aiz spranda, otra uzgūla sejai. Es pacēlu abas rokas, lai pasargātu rīkli, bet tai pašā mirklī milzīgā ķetna ieķērās manās plaukstās. Vieglītēm tiku pacelts gaisā, un kāds ar briesmīgu spēku spieda manu galvu arvien vairāk un vairāk atpakaļ, līdz šķita, ka pārmērīgo sasprindzinā­jumu kakla skriemeļi vairs neizturēs. Apziņa man aptum­šojās, taču es joprojām pūlējos izrauties no trakā tvē­riena, kaut kā atbrīvot zodu. Pacēlis skatienu, ieraudzīju atbaidošu purnu, kas saltām, gaišzilām acīm bezsirdīgi blenza manī. Sīs drausmīgās acis spētu cilvēku pat hipnotizēt. Man vairs nebija spēka cīnīties. Līdzko bries­monis juta manus locekļus kļūstam ļenganus, tā šķebīga- jās purslās pavīdēja divi mirdzoši balti ilkņi un ķetnas vēl ciešāk sagrāba manu zodu, spiezdamas galvu jo

vairāk uz leju. Acis man aizsedza duļķaina migliņa, ausīs iešķindējās sudraba zvārguļi. Kaut kur tālumā dobji nobūkšķēja šāviens, es kritu, gandrīz nejuzdams trie­cienu pret zemi, un, zaudējis samaņu, paliku nekustīgi guļam.

Kad nācu pie atģidas, gulēju uz muguras zālītē mūsu slēpnī biezokņa vidū. Kāds jau bija paguvis atnest no strauta ūdeni, un lords Džons apslacīja man galvu, bet Celindžers un Samerlijs noraizējušies centās mani atbal­stīt. īsu mirkli saskatīju, ka aiz viņu saltās zinātnieku maskas slēpjas siltas cilvēciskas jūtas. Nemaņu acīm­redzot bija izraisījis stiprais trieciens, jo nekādu miesas bojājumu man neatrada un jau pēc kādas pusstundas e3 jutos itin mundrs, vienīgi galva mazliet sāpēja un kakls šķita pastīvs.

— Nu gan jūs tikko izsprukāt nāvei no nagiem, manu mīļo zēn,— sacīja lords Džons.— Kad, izdzirdīs nelabo brēcienu, es drāzos turp un ieraudzīju jūsu galvu tikpat jau kā noskrūvētu un pekas vairs tirināmies vien, nodo­māju — vienu biedru ar to pašu nu esam zaudējuši. Satraukumā es tam preteklim pat netrāpīju, tomēr viņš jūs palaida vaļā un aizdieba kā plēsts. Nē, nudien! Bijuši man vismaz piecdesmit šautenēm bruņoti vīri! Tad gan es izsvēpētu šos pekles izdzimumus, lai Meipla Vaita Zeme paliek kaut drusku tīrāka no visādiem salašņām..

Skaidrs, ka pērtiķcilvēki kaut kādā veidā bija mūs izsekojuši un tagad no slēptuves vairs nenolaida ne acu. Dienu vēl varējām justies puslīdz drošībā, bet naktī tie nāks uzbrukumā kā likts, tāpēc, jo drīzāk mēs no šejienes pazudīsim, jo labāk būs. No trim pusēm slēpni ieskāva gandrīz necaurejams biezoknis, kur ienaidnieks varēja uzglūnēt ik uz soļa. Turpretim ceturtajā pusē, kur līdz pat Centrālajam ezeram aizstiepās lēzena nogāze, auga tikai zemi krūmi, starp kuriem manīja vienu otru aug­stāku koku un vietumis arī pa nelielam klajumiņam. Šo ceļu es biju izvēlējies savam vientuļajam nakts gājienam, un pa to varēja nokļūt tieši līdz indiāņu alām. Tātad arī šobrīd atliek vienīgi doties šai virzienā.

Visvairāk mums bija žēl pamest veco nometni — un ne jau tikai tur palikušā aizgāda pēc, bet galvenokārt tāpēc, ka zaudējām sakarus ar Sambo — vienīgo saikni, kas savienoja mūs ar ārpasauli. Taču par patronu trūkumu pagaidām vēl nevarējām sūdzēties, šautenes arī bija paņemtas līdzi, tā ka vismaz kādu laiku būsim nodrošināti, turklāt cerējām jo drīz atgriezties izejas punktā un atjaunot sakarus ar uzticamo nēģeri. Sambo bija cieši nosolījies neatstāt savu posteni, un mēs ne bridi nešaubī­jāmies, ka viņš prot turēt vārdu.