Читаем Zudusi pasaule полностью

—  Pērtiķcilvēki!— viņš atsaucās.— Dievs debesīs, kādi pretekļi! Nepaceliet balsi, jo ausis viņiem ir labas un arī acis kā vanagiem, toties deguns, cik es vēroju, nekam nav derīgs, tā ka mūsu pēdas viņi vis neuzodīs. Kur jūs bijāt pazudis, mīļo zēn? Palaimējās gan jums izvairīties no šīs jezgas!

Pāris teikumos es viņam čukstus pastāstīju, ko biju piedzīvojis.

—  Tīrās šausmas,— viņš sacīja, padzirdējis par dino­zauru un bedri, kurā biju iekritis.— Diez kāda atpūtas vieta te vis nav. To es atskārtu jau agrāk, bet, kādi brīnumi vēl gaida, sapratu tikai tad, kad mums uzklupa šie sātani. Reiz man gadījās iekrist cilvēkēdāju papuasu nagos, taču salīdzinājumā ar šiem riebekļiem tie bija tīrie filantropi!

—  Kā tas viss notika?— es jautāju.

—  Sākās jau agrā gaismiņā. Mūsu augsti mācītie draugi tikko vēl vēra acis vaļā. Nebija pat paguvuši saķildoties. Pēkšņi kā no gaisa nokrita pērtiķu bars. Nobira taisni kā āboli no koka. Acīmredzot jau tumsā bija sapulcējušies pie mūsu nometnes lielajā kokā, tā ka tas vai lūza aiz smaguma. Vienam es tūdaļ ielaidu lodi vēderā, taču nepaguvām lāgā attapties, kad jau bijām piespiesti pie zemes. Es gan saku «pērtiķi», taču šiem pretekļiem rokās bija nūjas un akmeņi un viņi sazinājās, kaut kā nejēdzīgi buldurēdami, bet pašās beigās vēl sasēja mums ar tīteņiem rokas, tā ka šie radījumi atrodas uz daudz augstākas attīstības pakāpes nekā jebkurš cits zvērs, ko esmu redzējis savos neskaitāmajos klejojumos. Pērtiķcilvēks — raugiet, kas viņš tāds,— tā sauktais iz­trūkstošais posms, taču kaut tas mūžam būtu palicis iztrūkstošais! Vispirms nešpetņi aizstiepa savu sašauto brāli, no kura asinis šļācās kā no aizkautas cūkas, un tad nometās mums apkārt lokā ar tik slepkavīgiem purniem, kādus vēl savu mūžu neesmu redzējis. Lieli viņi bija un spēcīgi, vismaz cilvēka augumā, tikai krietni druknāki. Ērmotās, stiklaini pelēkās acis spīdēja zem rūsganajiem uzacu kumšķiem, un tā viņi tur sēdēja un ļaunā priekā neatņemdamies blenza uz mums. Celindžers jau nu vien­reiz nav nekāda jēra dvēsele, bet arī tas bija pamatīgi notrūcies. Beidzot kaut kā uztenterēja kājās un pilnā rīklē sāka bļaut, lai izbeidzot šito ākstīšanos un drīzāk darot visam galu. Manuprāt, nabagam no visa tā negai­dītā jampadrača galvā bija drusku sagriezies, jo viņš plosījās un rēca uz pērtiķiem kā jucis. Ja pērtiķu vietā būtu pagadījušies profesora mīļākie draugi — preses pār­stāvji —, diez vai viņš spētu ārdīties vēl trakāk.

—  Nu, bet ko pērtiķi darīja pēc tam?— Elpu aizturē­dams, es klausījos dīvainajā stāstā, ko lords Džons čukstēja man tieši ausī, pats modrām acīm nemitīgi raudzīdamies uz visām pusēm, neatlaizdams roku no uzvilktā šautenes gaiļa.

—   Domāju, ka ar to pašu gals mums klāt, bet tad sākās pavisam cita dziesmiņa. Buldurēdami un vāvuļodami pērtiķi par kaut ko apspriedās. Tad viens no tiem nostājās blakus Celindžeram. Jums nāks smiekli, draudziņ, bet goda vārds — brāļi kas brāļi, ne pielikt, ne atņemt. Arī es nemūžam neticētu, ja nebūtu redzējis pats savām acīm. Sis vecais pērtiķcilvēks — domājams, ban­das vadonis — tātad bija izspļauts Celindžers, tikai rūs­gans, bet visi pārējie mūsu drauga daiļumi bija mats matā — varbūt vienīgi mazliet spilgtāk izteikti. Tāds pats strups ķermenis bez kakla, tādi paši plati pleci, izrieztas krūtis, milzīga, ruda bārda, vareni uzacu kum­šķi, tāds pats skatiens — sak, nenāciet par tuvu — un tā joprojām. Kad pērtiķis nostājās Celindžeram blakus un uzlika ķetnu viņam uz pleca, neko vairāk nevarēja vēlēties. Samerlijam piemetās neliela histērijas lēkme — viņš smējās līdz asarām. Arī pērtiķcilvēki smē­jās — vismaz no viņu rīkles nāca kaut kāda nolāpīta kladzināšana —, bet tad grāba mūs ciet un vilka prom uz mežu. Ne šautenēm, ne citām mantām viņi nepieskārās, jo acīmredzot no tām baidījās, toties visu pārtiku, kas nebija iesaiņota, aizvāca līdzi. Pa ceļam mēs abi ar Samerliju krietni dabūjām trūkties — paskatieties uz manu saskrāpēto ādu un kankariem —, pērtiķi vilka mūs taisnā ceļā cauri čūkslim, jo pašiem tiem miesa klāta gluži vai ar zoļādu. Turpretim Celindžeram — kas tam kaitēja! Veseli četri pērtiķi nesa viņu uz pleciem kā īstu Romas ķeizaru. Pag, kas tad tas?

Kaut kur tālumā atskanēja dīvaina klikstoņa — it kā tiktu klabinātas kastaņetes.

—  Tie ir viņi!— noteica lords Džons, ielikdams patro­nas arī otrā divstobru «ekspresī».— Pielādējiet visas šautenes, manu mīļo zēn, jo dzīvi mēs tiem sātaniem rokā nedosimies, to jūs lieciet aiz auss! Tādu blarkšķi viņi saceļ, kad ir par kaut ko satraukti. Nu nekas, lai tik nāk tuvumā, gan tad radīsies iemesls uztraukties! Neviens te glaudīts netiks! «Šauteni stingstošā rokā tvēris, viņš krita cīņā kā varonis!» Uzdziedāsim kā dažs labs tukšpau- ris. Klau, vai jūs dzirdat?

—  Vēl viņi ir tālu.