Читаем Zudusi pasaule полностью

— Jums gan velnišķīgi palaimējās, manu mīļo zēn. Pērtiķi acīmredzot tik traki aizrāvušies ar indiāņu tvar­stīšanu, ka jās tiem pavisam izkūpējāt no galvas, citādi viņi kā likts būtu atgriezušies mūsu nometnē un sagrā­buši arī jūs. Jums, saprotams, bija taisnība — jau no paša sā-kuma viņi, kokā tupēdami, mūs vērojuši, tāpēc droši zināja, ka viena no mums trūkst. Taču tad viņu domas pievērsās jaunajam medījumam, un tieši tāpēc pirmais šorīt pie jums ierados es, nevis šis mērkaķu bars. Nu bet kas notika pēc tam! Mans dievs, kādas drausmas! Vai atceraties tās asās milzu niedres klints pakājē, kur mēs atradām amerikāņa ģindeni? Nu tad ziniet, šis niedrājs atrodas tieši zem pērtiķu pilsētas un viņi tur met zemē savus gūstekņus. Nešaubos, ka ģindeņi tur mētājas veselām kaudzēm, vajag tikai ieskatījies. Klints virsotnē viņiem notīrīts tāds kā parādes laukums, kur norisinās slepkavošanas ceremonija. Citam pēc cita nabaga gūstek­ņiem liek mesties lejā, un pērtiķi izklaidējas, vērodami, vai tie nositīsies vien vai turklāt arī uzdursies uz niedrēm. Mūs arī piespieda noraudzīties šai skatā, bet pērtiķu cilts pilnā sastāvā ieņēma vietas gar pašu kraujas malu. Četri indiāņi nolēca, un niedres tiem izskrēja cauri kā adāmās adatas caur sviesta piku. Kāds gan brīnums, ka nabaga jenkija skeletam niedres auga visās ribu starpās! Skats drausmīgs un tomēr sasodīti aizraujošs! Kā apburti mēs raudzījāmies indiāņu lēcienos, lai gan ne brīdi neatstāja doma, ka nākamais varbūt jau lēks kāds no mums. Tomēr tas nenotika. Sešus indiāņus viņi paturēja šai dienai — vismaz es tā sapratu —, bet mums laikam vajadzēja kļūt par izrādes naglām. Celindžers varbūt tiktu cauri ar veselu ādu, bet mums ar Samerliju neizdotos izsprukt. Pērtiķi ne tikai buldurē, bet sazinās arī ar zīmēm, tāpēc viņus var it viegli saprast. Un tā es nolēmu, ka pienācis pēdējais laiks izrauties no šīs elles. Šādus tādus plānus jau slepus biju sācis kalt, un nu vajadzēja tikai sakopot domas. Viss šis pasākums gūlās uz maniem pleciem, jo no Samerlija nav nekādas jēgas un arī uz Celindžeru diez ko nevar paļauties. Vienu vienīgu reizi abi profesori tika kopā, un tad pat tūdaļ gāja vaļā lamāšanās, jo viņi nekādi nevarēja vienoties, kā būtu klasificējami rūsganie nešķīsteņi, kas mūs savaņģojuši. Viens sacīja, ka tie esot Javas driopiteki, otrs apgalvoja, ka pitekantropi. Plān­prātiņi — ne viens, ne otrs nav labāks. Taču, kā jau minēju, šis tas man pašam bija padomā. Vispirms es vēroju, ka pa klaju lauku šie nešpetņi netiek uz priekšu tik ātri kā cilvēks, jo kājas viņiem ir īsas un līkas, bet rumpis stipri smagnējs. Pat Celindžers viņu labākajam skrējējam varētu dot krietnu handikapu, bet jūs un es — mēs abi būtu gatavie čempioni. Otrs svarīgs fakts — viņiem nav ne mazākās jausmas par šaujamiero­čiem. Manuprāt, viņi pat neatskārta, kur manis sašautais pērtiķis rāvis tādu brūci. Ja tikai mēs piekļūtu pie saviem ieročiem, gan tad zinātu, kā rīkoties.

Un tā nu šorīt mazā gaismiņā es devu savam sargam pamatīgu spērienu pa punci, tā ka šis gar zemi gan, un nesos taisnā ceļā uz nometni. Tur es paņēmu jūs, šautenes, un tagad mēs esam šeit.

—  Bet kā tad profesori?— es šausmās iekliedzos.

—  Tagad mums jājož atpakaļ un viņi jāizpestī. Līdzi paņemt es taču viņus nevarēju. Celindžers tupēja kokā, un Samerlijs nespēja ne pakustēties. Vienīgā glābšanas iespēja — tikt pie šautenēm. Saprotams, šie nešķīsteņi atriebības kārē var nomiegt viņus uz līdzenas vietas. Celindžeram viņi diez vai ķersies klāt, bet par Samerliju gan es negalvoju. Taču viņi nabadziņu būtu nomaitājuši tā kā tā. Par to nav divu domu. Un tāpēc mana mukšana profesora stāvokli ļaunāku nav padarījusi. Bet tagad mūsu goda pienākums ir steigties turp vai nu izpestīt savus biedrus, vai arī palikt kopā ar viņiem līdz galam. Tātad saņemieties, manu mīļo zēn, jo mūsu liktenis izšķiras jau šovakar.

Kā mācēdams esmu pūlējies atveidot lorda Rokstona īpatnējo, saraustīto runasveidu — lakoniskās, spēcīgiem teicieniem piesātinātās frāzes, pa pusei jokojošo, pa pusei pārgalvīgo toni. Sis cilvēks ir piedzimis par vadoni. Jo lielākas briesmas draudēja, jo bezrūpīgāks viņš kļuva,— valoda vērtās sulīgāka, dzedrās acis dedzīgi iemirdzējās un spurainās Dona Kihota ūsas saslējās līksmā satraukumā. Jā, lords Džons mīlēja briesmas, tiektin tiecās pēc dramatiskiem piedzīvojumiem, īpaši pēc tādiem, kas prasīja neprātīgu risku,— būdams pārlieci­nāts, ka ikviena bīstama situācija rosina cīņas sparu, jo tā ir nežēlīga spēle ar likteni, kur augstākā likme — cil­vēka dzīvība. Un tieši tādos brīžos viņš bija neaizstājams biedrs un draugs. Ja nemāktu bažas par mūsu pārējo ceļabiedru likteni, es būtu izjutis vienīgi prieku, ka varu doties līdzi šādam cilvēkam tik bīstamā dēkā. Mēs jau grasījāmies līst ārā no briksnāja, kad lords Džons pēkšņi satvēra mani aiz rokas.

—  Dieva dēļ!— viņš čukstēja.— Skatieties, kur viņi nāk!