Читаем Zudusi pasaule полностью

Aizvest vēstuli! Kāpēc gan ne? Varbūt izdodas sadabūt palīdzību, bet ļaunākajā gadījumā pasaule vismaz uzzi­nās, ka neesam velti gājuši bojā, un visas mūsu savāktās, zinātnei bezgala vērtīgās ziņas nonāks mūsu draugu rokās. Divas vēstules jau bija gatavas. Šodien pabeigšu vēl trešo, kurā darīšu zināmus visus notikumus līdz pat pēdējam brīdim. Indiānis šīs vēstules nogādās lielajā pasaulē. Tādēļ pavēlēju Sambo vakara pusē vēlreiz uz­kāpt klintī un visu dienu, vientulības mākts, nelaimīgs, cītīgi nostrādājos, aprakstīdams savus iepriekšējās nakts piedzīvojumus. Vēstulēm pievienoju vēl mazu zīmīti, ko indiānis nodos jebkuram baltajam, kas pirmais gadīsies ceļā,— vai nu kādam tirgotājam, vai kuģa kapteinim — ar lūgumu atgādāt šurp virves, jo no tām atkarīga mūsu dzīvība vai nāve. Vēstules un zīmīti jau esmu nodevis Sambo, tāpat savu naudas maku ar trim zelta sovriniem. Nauda bija domāta indiānim, turklāt divreiz lielāka summa tika apsolīta vēl tad, ja viņš atgriezīsies un atnesis virves.

Tagad, dārgais mister Makārdl, Jūs sapratīsiet, kādā veidā šīs vēstules nonākušas Jūsu rokās, un, ja vairs nesaņemsiet nekādas ziņas no sava neveiksmīgā korespon­denta, tomēr uzzināsiet visu patiesību par mūsu ekspedī­ciju. Šovakar jūtos pārlieku noguris un pārlieku nomākts, lai apsvērtu kaut kādus turpmākās rīcības plānus. Rīt man noteikti jāpadomā par to, kā, nezaudējot sakarus ar nometni, es varētu sākt savu nelaimīgo biedru meklēšanu.

Tieši tobrīd, kad saule tai skumīgajā dienā pazuda aiz apvāršņa, es ieraudzīju indiāņa vientuļo stāvu plašajā līdzenumā un tikām vēroju viņu — šo vienīgo, gaužām niecīgo mūsu cerību uz glābiņu —, līdz viņš pazuda vakara miglā, kas, rieta staros sārtodamās, lēnām cēlās, aizsedzot skatienam zaļās āres, kur tālumā plūda varenā upe.

Bija jau pavisam satumsis, kad es beidzot atgriezos mūsu izpostītajā nometnē, vēl pēdējo reizi uzmetis ska­tienu Sambo ugunskura sarkanīgajai kvēlei, kas vienīgā atnesa gaismas atspulgu no plašās pasaules, tāpat kā uzticamā nēģera klātbūtne meta cerību staru manā sadrūmušajā sirdi. Un tomēr pamazām jau sāku nomieri­nāties pēc briesmīgā trieciena, jo tīkama likās doma, ka pasaule uzzinās, ko esam paveikuši, un, ja notiks nenovēr­šamais, mūsu vārdi nevis pazudīs līdz ar mums, bet paliks uz mūžiem ļaužu piemiņā, apliecinādami mūsu veikumu.

Taisni drausmīgi šķita likties uz naktsguļu šai nelaimī­gajā nometnē, bet vēl lielākas baismas manī viesa džun­gļi-. Taču citas izvēles nebija. Piesardzība mudināja ne mirkli nezaudēt modrību, taču nomocītais ķermenis skaidri liecināja, ka veltīgi būtu cīnīties pret miegu. Uzrāpos lielajā ginkā, bet visā tā milzīgajā kuplumā neatradu neviena kaut cik drošāka zara, kur varētu nosnausties, nebaidīdamies krītot lauzt sprandu. Kāpu atkal zemē un gudroju, ko nu darīt. Galu galā aizžogoju nometnes ieeju, trīs stūros sakūru ugunskurus, ieturēju krietnas vakariņas un likos uz auss, iemigdams cietā miegā, no kura mani pamodināja negaidīts, patīkams pārsteigums. Agri jo agri no rīta, kad tikko vēl svīda gaisma, kāds pieskārās man pie rokas, un es, pielēcis kājās, trīcēdams pie visām miesām, jau grābu pēc šaute­nes, bet tad līksmi iesaucos, jo blāvajā rīta mijkrēslī ieraudzīju lordu Džonu nometušos ceļos pie manas guļas­vietas.

Tas patiešām bija lords Džons — taču grūti bija viņu pazīt. Atcerējos lordu allaž nosvērtu, atturīgu, arvien rūpīgi ģērbušos. Tagad lords Džons bija bāls, acis tramīgi šaudījās, elpa krūtīs aizrāvās, it kā viņš būtu ilgi un strauji skrējis. Kalsnā seja bija vienās skrambās un asinīs, drānas saplosītas skarbalās, cepure pazudusi. Pār­steigts labu brīdi blenzu lordā Džonā, bet viņš man neļāva pat muti paplest. Grābādamies pa izsvaidītajām mantām, viņš vienā laidā runāja.

—   Ašāk, draudziņ! Ašāk!— viņš sauca.-Katrs mirklis mums ir dārgs. Ņemiet šautenes — abas divas. Pārējās jau esmu pievācis. Un patronas paķeriet iespējami vairāk! Cik saiet kabatās. Bet tagad pārtiku. Pusducis konservu kārbu pietiks. Tas arī laikam viss. Tikai neko nejautājiet un neprātojiet! Un nu veicīgi laižamies prom, kamēr āda vesela!

Pusmiegā, pusnomodā lāgā neapjēgdams, ko tas viss nozīmē, iespiedis katrā padusē pa šautenei, ar konservu kārbām rokās rikšoju, cik jaudas, lordam Džonam pa mežu pakaļ. Viņš izskraidīja nez cik krūmājus, līdz beidzot atrada sevišķi biezu puduri. Tur viņš šāvās iekšā, pat nemanīdams dzelkšņainos zarus, un metās gar zemi, raudams arī mani līdzi.

—  Tā!— viņš elsāja.— Te mēs laikam būsim drošībā. Vispirms viņi liksies uz nometni, tas nu ir skaidrs kā diena. Taču pievilsies, draudziņi.

—  Sakiet — kas noticis?— es uzstāju, mazliet atguvis elpu.— Kur ir abi profesori? Un kas galu galā mums dzenas pakaļ?