Читаем Zudusi pasaule полностью

—  Tīrās blēņas!— viņš kliedza un, rokām pret galdu atspiedies, galvu pastiepis, liecās man pretim.— Viss, ko es jums te sarunāju, cienītais, bija veikli sagrābstītas blēņas! Vai tiešām jūs domājāt, ka spēsiet mēroties ar mani viltībā,— jūs ar savām cāļa smadzenēm? Iedomāju­šies sevi par visvareniem, šie sasodītie avīžu skribenti! It kā viņu slavinājumi varētu cilvēku pacelt vai nopēlums — iznīcināt. Mums visiem pienāktos noliekt galvu jūsu priekšā un tiekties pēc jūsu atzinības, tā jums šķiet, jā? Sim jāpalīdz, lai tiek uz zaļa zara, bet tam noderētu pamatīga suta! Pazīstu jūs, pretīgie salašņas! Par daudz augstu gribat rāpties. Bija laiks, kad staigājāt, asti nolaiduši. Bet tagad jūs esat zaudējuši mēra izjūtu. Uzpūtīgie balamutes! Es jums parādīšu jūsu īsto vietu. Jā, ser, Džordžu Edvardu Celindžeru jums neizdevās apvest ap stūri. Kaut viens cilvēks vēl ir palicis, kas jums nepakļaujas. Viņš jūs brīdināja, bet, ja jūs tomēr nelieka­ties mierā, atbildiet pats par sekām. Padodieties, mīļais mister Meloun, es jums saku — padodieties! Jūs esat ielaidies gaužām riskantā spēlē un, man šķiet, palicis zaudētājs.

—  Paklausieties, ser,— es teicu, kāpdamies atpakaļ uz durvju pusi un atvērdams tās,— jūs varat zākāties, cik vien jums tīk. Taču visam ir robežas. Vardarbību jūs pret mani neatļausieties!

—  Patiešām?— Viņš lēni un tā dīvaini draudīgi tuvo­jās man, tad pēkšņi apstājās un sabāza varenās dūres zēniski īsās žaketes sānu kabatās.— Ne vienu vien jūsējo esmu izmetis pa durvīm. Jūs būsiet vai nu ceturtais, vai piektais. Trīs mārciņas piecpadsmit šiliņu — tādi ir mani caurmēra zaudējumi par katru no jums. Dārgi, bet neko darīt — jāmaksā vien ir. Kā jums liekas, ser,— kāpēc gan lai jūs neietu savu brāļu pēdās? Man, piemēram, šķiet, ka

"nekas cits jums neatliks.— Un viņš atkal netīkami lēni un klusu nāca man virsū, gluži kā deju skolotājs likdams pirkstgalus uz āru.

Es būtu varējis laisties tiešā ceļā uz izeju, taču šāda bēgšana man šķita pārāk apkaunojoša. Turklāt manī iedegās taisnīga dusmu dzirksts. Līdz šim brīdim biju juties bezcerīgi vainīgs, taču profesora draudi acumirklī apmainīja mūs lomām.

—  Palūgšu jūs pievaldīt rokas, ser. Es necietīšu, ka mani aiztiek.

—   Paskat tik!— Profesora melnās ūsas paslējās uz augšu, un ņirdzīgajā smīnā pazibēja balts ilknis.— Jūs to necietīsiet, ko?

—  Neesiet muļķis, profesor!— es saucu.— Uz ko jūs varat cerēt? Sveru vairāk par deviņdesmit kilogramiem, esmu ciets kā krams un ik sestdienu spēlēju par centra aizsargu Londonas īru futbola komandā. Neesmu īs­tais …

Tieši šai mirklī viņš metās man virsū. Par laimi, biju jau paguvis atvērt durvis, citādi mēs būtu izlikušies tām cauri. Kūleņu kūleņiem aizvēlāmies abi pa gaiteni. Ceļā kaut kā bijām aizķēruši krēslu, un tas nu ripoja mums līdzi uz ielas pusi. Mute man šķita pilna ar profesora bārdas matiem, rokas mums bija savijušās, ķermeņi cieši sakļāvušies, bet nolādētā krēsla kājas tā vien griezās mums apkārt. Acīgais Ostins jau bija atgrūdis vaļā vestibila durvis. Mēs atmuguriski novēlāmies pa kāpnēm uz ielas. Biju kādreiz redzējis brāļus Mekus kaut ko līdzīgu darām varietē teātrī, taču laikam gan vajadzīgs zināms treniņš, lai šādu kūleni pārmestu bez miesas bojājumiem. Krēsls kāpņu galā izjuka gabalu gabalos, bet mēs nu jau katrs atsevišķi ieripojām ielas notekā. Celindžers pielēca kājās, vicināja dūres un gārdza kā atsmatiķis.

—  Nu, vai pietika?— viņš elsa.

—  Pretīgais kauslis!— es atbrēcu, rausdamies kājās.

Laikam gan mēs būtu pamēģinājuši to visu vēlreiz, jo

profesorā vēl arvien mutuļoja cīņas spars, taču man pēkšņi laimīgā kārtā izdevās izkļūt no šā nepatīkamā stāvokļa. Kur gadījies, kur ne, mums blakus nostājās policists ar piezīmju grāmatiņu rokā.

—  Ko tas viss nozīmē? Kā jums nav kauna!— sacīja policists. Tie bija visprātīgākie vārdi, kādus man laimē­jās dzirdēt Enmorparkā.— Nu,— viņš atkārtoja, pievērs­damies man,— ko tas galu galā nozīmē?

—  Sis cilvēks man uzbruka,— es atbildēju.

—  Vai jūs viņam uzbrukāt?— jautāja policists.

Profesors tikai smagi elsoja un neteica ne vārda.

—  Tas nav pirmais gadījums,— sacīja policists, bargi kratīdams galvu.— Jau pagājušo mēnesi jums iznāca nepatikšanas par tādu pašu rīcību. Jūs šim jaunajam

cilvēkam esat uzsitis zilu aci. Vai jūs izvirzāt pret viņu apsūdzību, ser?

Es pēkšņi kļuvu gaužām pieļāvīgs.

—  Nē,— es sacīju,— neizvirzu.

—  Kālab tad tā?— jautāja policists.

—       Pats esmu vainīgs. Pats profesoram uzmācos. Viņš mani jau iepriekš brīdināja.

Policists aizcirta piezīmju grāmatiņu.

—       Turpmāk lai tādas nejēdzības vairs nenotiktu,— viņš sacīja.— Nav ko skatīties! Izklīstiet, ašāk izklīs- tiet!— To viņš uzsauca miesnieka izsūtāmajam, kādai kalponei un vēl pāris dīkdieņiem, kas bija sapulcējušies uz ielas. Un tad policists smagi aizslāja, dzīdams pa priekšu šo nelielo ziņkārīgo pūlīti. Profesors palūkojās manī, un kaut kur dziļi viņa acīs iezibējās smieklu dzirksts.

—       Nāciet iekšā!— viņš sacīja.— Neesmu vēl beidzis sarunu ar jums.