Читаем Zudusi pasaule полностью

—   Es paguvu šo eksemplāru apskatīt, pirms tas bija nozudis aiz kokiem,— viņš sacīja.— Neņemos noteikt, kas tas ir par radījumu, taču, riskēdams ar savu sportista godu, varu droši apgalvot, ka tādu putnu vēl savu mūžu neesmu manījis.

Tā nu tas ir. Vai patiešām esam sasnieguši nezināmo zemi, nonākuši pie tās zudušās pasaules sliekšņa, par kuru allaž runā mūsu ekspedīcijas vadītājs? Atstāstu jums visu, kā bija, un tagad jums ir zināms tikpat daudz, cik zinu es. Tas ari ir vienīgais šāds notikums, jo vairāk nekas ievērības cienīgs nav atgadījies.

Un nu, mani cienījamie lasītāji — ja vien kāds vispār šīs piezīmes lasīs —, esmu izvizinājis jūs pa plato upi, izvedis cauri niedrājiem un zaļajam tunelim, kopā esam uzkāpuši palmām apaugušajā nogāzē, izlauzušies cauri bambusu biežņai un pārgājuši pāri līdzenumam, kur paceļas kokveidīgo paparžu puduri.

Beidzot mūsu ceļa mērķis ir tepat acu priekšā. Pārgā­juši pāri otrai kalnu grēdai, mēs ieraudzījām palmām aizaugušo līdzenumu un aiz tā augsto, sarkano klinšu joslu, ko jau biju redzējis mākslinieka zīmējumā. Un arī šobrīd, kamēr es rakstu, tā atrodas tepat priekšā, un nav ne mazāko šaubu, ka šīs ir tās pašas klintis. Vistuvākajā vietā klinšu josla atrodas apmēram septiņas jūdzes no mūsu pašreizējās nometnes, bet tālāk tā met līkumu un izgaist tālē. Celindžers staigā apkārt, uzpūties kā pāvs, bet Samerlijs ir apklusis, lai gan joprojām rādās skep­tiski noskaņots. Vēl viena diena, un dažām labām mūsu šaubām tiks darīts gals. Šobrīd nosūtu šo vēstuli ar Hozē, kurš bambusu biezoknī stipri sadūra roku un prasa, lai mēs viņam atļaujam atgriezties, un varu tikai cerēt, ka tā nonāks adresāta rokās. Rakstīšu atkal, līdzko radīsies izdevība. Vēstulei pievienoju aptuvenu mūsu ceļojuma karti, kura varbūt jums palīdzēs labāk izprast manu stāstījumu.

Mūs piemeklējusi šausmīga nelaime. Kas gan to varēja paredzēt! Vismaz es mūsu postam neredzu ne gala, ne malas. Iespējams, ka visu atlikušo mūža daļu vajadzēs nodzīvot šai dīvainajā, nepieejamajā nostūrī. Vēl arvien esmu tik ļoti satriekts, ka nespēju ne skaidri apjēgt tagadni, ne apsvērt nākotnes izredzes. Manam satraukta­jam prātam pašreizējais mirklis rādās neizsakāmi bries­mīgs, bet nākamība šķiet melna kā nakts.

Neviens cilvēks nekad nav nokļuvis nelāgākā stāvoklī; nebūtu nekādas jēgas atklāt precīzas mūsu atrašanās vietas koordinātes un lūgt, lai draugi parūpējas par glābšanas ekspedīciju. Pat ja šāda ekspedīcija tiktu izsūtīta, mūsu liktenis laikam gan būtu izšķirts sen pirms tās ierašanās Dienvidamerikā.

Un patiesi — jebkura palīdzība būtu tikpat nesa­sniedzama kā tad, ja mēs atrastos uz Mēness. Bet, ja nu tomēr kaut kā varam izglābties, tad vienīgi paļaujoties paši uz saviem spēkiem. Visi trīs mani ceļabiedri ir neparasti cilvēki — cilvēki, kas apveltīti ar izcilu prātu un nesatricināmu drosmi. Tā ir mūsu vienīgā un pēdējā cerība. Tikai tais mirkļos, kad ielūkojos savu biedru mierīgajās sejās, drūmo tumsu pāršķeļ gaismas stars. Pats es ceru, ka vismaz ārēji man izdodas noturēties tikpat bezrūpīgam kā viņiem. īstenībā tomēr mani nomāc drūmas nojausmas.

Mēģināšu pēc iespējas sīkāk aprakstīt notikumus, kas mūs noveda līdz katastrofai.

Iepriekšējās vēstules beigās minēju, ka mēs atrodamies septiņas jūdzes no milzīgās sarkano klinšu grēdas, kas acīmredzot apjož plakankalni, par kuru runāja profesors Celindžers. Kad piegājām tuvāk, man klintis vietumis pat šķita augstākas, nekā bija lēsis profesors: tās sasniedza vismaz savas tūkstoš pēdas un bija savādi svītrainas — tā, liekas, ir raksturīga bazalta slāņu īpa­šība. Kaut kas līdzīgs redzams arī Solsberijas klintīs pie Edinburgas. Grēdas virsotni klāj krāšņa zaļumu sega — kraujas malā aug dažādi krūmi, aiz tiem paceļas vesels augstu koku mežs. Nekur nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes.

Tonakt apmetni ierīkojām turpat grēdas piekājē — gau­žām netīkamā, tuksnesīgā vietā. Klinšu siena ne tikai slejas pilnīgi stāvus, bet pašā augšā vēl ir izliekusies uz āru, tā ka par kāpšanu te vispār nav ko domāt. Turpat blakus pacejas arī augstā, smailā klintsradze, ko, man šķiet, esmu jau iepriekš pieminējis. Tā izskatās pēc baznīcas torņa smailes un ir tikpat augsta kā plakan­kalne, taču tās vienu no otras šķir dziļa aiza. Pašā radzes galotnē aug viens vienīgs augsts koks. Smaile, tāpat kā pati klinšu grēda šai vietā, ir samērā zema — tā, manu­prāt, nesasniedz vairāk par piecsimt vai sešsimt pēdām.

—  Tur,— sacīja profesors, norādīdams uz koku,— bija nolaidies pterodaktils. Man vajadzēja uzrāpties klintī gandrīz līdz pusei, iekams izdevās to nošaut. Domāju, ka izveicīgs alpīnists, piemēram, tāds kā es, varētu uzkāpt šai smailē līdz pašai augšai, kaut arī tad vēl viņš plakankalnei nebūtu ticis ne par sprīdi tuvāk.