Читаем Zudusi pasaule полностью

Troksnis bija tik briesmīgs, ka viena otra dāma jau meklēja glābiņu bēgot. Nopietnus un cienījamus cilvēkus bija pārņēmis tāds pats kareivīguma gars kā studentus, un es redzēju, kā sirmbārdaini vīri pielec kājās un krata dūres pret stūrgalvīgo profesoru. Visa lielā zāle murdēja un mutuļoja kā verdošs ūdens katlā. Profesors paspēra soli un pacēla abas rokas. Sajā cilvēkā jautās kaut kas tik dižs, aizraujošs un vīrišķīgs, ka čala un saucieni pama­zām aprima, viņa iespaidīgā žesta un valdonīgā skatiena pievārēti. Zāle apklusa, lai dzirdētu, ko teiks profesors.

— Negribu jūs aizkavēt,— viņš sacīja.— Nav jau arī vērts to darīt. Patiesība ir un paliek patiesība, tā ka pāris muļķīgu jaunekļu un diemžēl, man atliek vēl piebilst, ne mazāk muļķīgu pieaugušu vīru trokšņošana nespēj tai neko padarīt. Es apliecinu, ka esmu zinātnē atklājis kaut ko pilnīgi jaunu. Jūs to apstrīdat. (Piekrišana zālē.) Tad atļaujiet jums kaut ko vaicāt. Vai esat ar mieru pilnvarot vienu vai vairākus pārstāvjus no sava vidus, kas jūsu vārdā uzņemtos pārbaudīt mana apgalvojuma patiesī­gumu?

No savas vietas piecēlās misters Samerlijs, pieredzes bagāts salīdzināmās anatomijas profesors, garš, tievs, īgns cilvēks, kura kalsenumā šķitās kaut kas teologam radniecīgs. Viņš izteica vēlēšanos uzzināt, vai tās atziņas, ko profesors Celindžers pieminējis savā runā, iegūtas Amazones baseinā, kuru profesors apmeklējis pirms di­viem gadiem.

Profesors Celindžers atbildēja, ka tas tiešām tā esot.

Vēl misters Samerlijs gribēja zināt, kā profesoram Celindžeram izdevies atklāt kaut ko jaunu tais apgabalos, ko savā laikā izpētījis Voless, Beits un citi pasaulslaveni zinātnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka misters Samerlijs acīmredzot jauc Amazoni ar Temzu, ka Amazone ir krietni vien lielāka par Temzu un ka misteram Samerli- jam varbūt nenāktu par ļaunu uzzināt tādu faktu, ka Amazone kopā ar savu pieteku Orinoku aptver turpat piecdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu lielu platību un ka tik plašā teritorijā zinātniekam ir pilnīgi iespējams atrast to, ko pirms viņa palaidis garām kāds cits.

Misters Samerlijs, dzēlīgi smaidīdams, sacīja, ka viņš visā pilnībā izprotot starpību starp Temzu un Amazoni, un proti — jebkuru apgalvojumu par Temzu varot it viegli pārbaudīt, bet ar Amazoni esot jau daudz grūtāk.

Viņš būtu ļoti pateicīgs profesoram Celindžeram, ja tas norādītu, kādos platuma un garuma grādos atrodas apgabals, kur sastopami aizvēsturiskie dzīvnieki.

Profesors Celindžers atbildēja, ka viņš pagaidām patu­rot tiesības neizpaust šādas ziņas, bet labprāt to darītu aiz dažiem svarīgiem apsvērumiem — protams, ar zinā­miem noteikumiem — sapulces izvēlētai komisijai. Vai misters Samerlijs būtu ar mieru piedalīties šādā komisijā, lai personiski pārbaudītu Celindžera vārdu patiesīgumu?

Misters Samerlijs:— Jā, esmu ar mieru. (Skaļi piekriša­nas saucieni.)

Profesors Celindžers:— Tādā gadījumā apsolu nodot jūsu rīcībā ziņas, kas droši palīdzēs atrast pareizo ceļu. Taču, tā kā misters Samerlijs gatavojas pārbaudīt manus apgalvojumus, domāju, ka būs tikai taisnīgi, ja atradīsim vēl vismaz vienu vai dažus cilvēkus, kas savukārt pārbau­dītu viņu. Negribu jums arī slēpt, ka tur gaida daudz grūtību un briesmu. Misteram Samerlijam noderētu jau­nāks ceļabiedrs. Varbūt kāds labprāt uzņemtos šīs rūpes?

Tā negaidot pienāk izšķirošais brīdis, kad cilvēkam jāizlemj visa sava turpmākā dzīve. Vai, ienākdams šajā zālē, es varēju iedomāties, ka metīšos tik bīstamā dēkā, kāda pat sapnī man nekad nebija rādījusies? Nu, bet Gledisa — vai šī nebija tā pati iespēja, par kuru ieminējās viņa? Gledisa noteikti būtu sacījusi, lai uzņemos šo pienākumu. Biju jau pielēcis kājās. Un tad es runāju, kaut pats vēl nezināju, ko teikt. Mans draugs Tārps Henrijs raustīja mani aiz svārkiem, un es dzirdēju viņu čukstam:

—  Sēdieties, Meloun! Nekļūstiet par muļķi visu acu priekšā!

Tai brīdī es ieraudzīju kādu garu, tievu cilvēku, kas sēdēja dažas rindas tuvāk skatuvei, arī pieceļamies kājās. Viņš palūkojās manī bargu, dusmīgu skatienu, taču es nepadevos.

^ — Es gribu piedalīties, mister sapulces vadītāj,— es neatlaidīgi atkārtoju.

—  Vārdu! Sakiet savu vārdu!— kliedza visa zāle.

—  Mani sauc Edvards Dans Melouns. Esmu laikraksta *Daily Gazette<> reportieris. Apsolu, ka būšu pilnīgi objektīvs liecinieks.

—  Un kā sauc jūs, ser?— sapulces vadītājs jautāja manam garajam sāncensim.

—  Lords Džons Rokstons. Esmu bijis Amazones krastos, pazīstu visus šos apgabalus, tā ka man jau ir zināma pieredze šādos pētījumos.

—  Kā sportists un ceļotājs lords Rokstons patiešām ir iemantojis pasaules slavu,— sacīja sapulces vadītājs, — taču tikpat noderīga šādā ekspedīcijā nenoliedzami būtu arī preses pārstāvja klātbūtne.

—  Tādā gadījumā es ierosinu,— teica profesors Celin­džers,— lai sapulce pilnvaro abus šos džentlmeņus pava­dīt profesoru Samerliju braucienā, kura mērķis ir pārbau­dīt un apstiprināt manus novērojumus.