Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Valzivs nodrebēja, sastinga un, apvēlusies ar krun­koto vēderu uz augšu, lēnām sāka uzpeldēt.

Valzivju medību kuģa priekšgals tūdaļ pacēlās augšā un gar to noplūda putojošas ūdens straumes. Slapjš, spī­došs, it kā nomazgāts un nomierinājies kuģis rāmi pēc inerces slīdēja uz priekšu ar ļengani ūdenī nokārušos har­pūnas tauvu.

It kā vēl neticēdami savam glābiņam, ļaudis, vicinā­dami rokas, līksmi un apjukuši skraidīja pa kuģa klāju.

Zemūdene aši attālinājās, ieturēdama kursu uz ziemeļ­rietumiem.

Pulksten piecpadsmitos uz «Pioniera» ekrana parādī­jās milzīgs zemūdens kalns, kuru viņi tik neatlaidīgi bija meklējuši.

Rūpīgais zoologs tik centīgi pārsēja Pavļikam galvu, kas visvairāk bija cietusi sadursmē ar zobenzivi, ka no pārsējiem rēgojās laukā vienīgi deguns, mute, acis un viena auss.

—   Nu tā, — zoologs noglaudīja savu kuplo bārdu, sasiedams pēdējo mezglu pacientam uz galvvidus. — Pa­tiesību sakot, ja visu darītu pēc noteikumiem, tad vaja­dzētu tevi, bičo, nolikt še uz pāris dieniņām gultā. Kas gan tev še nekaitētu? Bet tu jau nenogulēsi! — viņš sa­rūgtināts piebilda.

Ārsta zoologa sarūgtinājums bija pilnīgi saprotams. Zemūdens slimnīca, kur notika šī saruna, šķita tik jauka ar savu ideālo kārtību, bagātīgo, maigo gaismu un trim gultām, kas bija apklātas ar mirdzoši baltu ve|u Pēc iz glābšanas no ledus gabala Pavļiks še nogulēja vairākas dienas un tikai šodien no rīta pēc divu dienu treniņa at­stāja gultu, lai dotos savā pirmajā nelielajā pastaigā zem ūdens. Tagad atgriezties gultā viņam vairs nebija abso­lūti nekādas vēlēšanās. Pret zoologa nedrošo mēģinājumu noguldīt viņu gultā dedzīgi protestēja kā Pav|iks, tā Ma­rats, kurš līdz šim brīdim pildīja klīnikas asistenta lomu.

—   Nu ko jūs, Arsen Davidovič! — viņi iesaucās vienā balsī.

—   Esmu pilnīgi vesels un jūtos brīnišķīgi, — Pav- |iks piebilda.

—   Nu labi, labi! Ej pusdienās un pēc tam katrā ziņā pagulies. Bet pēc atdusas ienāc pie manis bioloģijas la­boratorijā.

Lai cik patīkami būt par visas kuģa komandas mīluli, tomēr šādam stāvoklim ir arī savas negativās puses.

Kopš tā briža, kad Pavļiks tika izglābtsHik traģiskos apstākļos, zemūdenes ekipāžā veltīja viņam visus savas tēvišķās mīlestības krājumus, parādīja neizsīkstošu vēlē­šanos aizstāvēt vājāko, kas tik raksturīgi stipriem, vīriš­ķīgiem cilvēkiem. Tas bija ļoti patīkami, tomēr prasīja arī pretjūtas. Taču pieaugušo bija daudz — divdesmit septiņi Vīri, — bet Pavļiks tikai viens. Un vienīgais, ar ko viņš spēja pateikties saviem divdesmit septiņiem jaunajiem draugiem, bija uzmanība un interese par to, ko viņi tam stāstīja Bet, tā kā viņi visi bija dedzīgi savas brīnišķīgās zemūdenes entuziasti, kas neprātīgi aizrāvušies ar pašu zemūdeni un darbu uz tās, tad ēdamistabā, sarkanajā stūriti, kopkajitē, bet ar Pavjiku visur un vienmēr, lai kur to sastapa, visas sarunas risinājās par zemūdeni, par tās izcilajām īpašībām un neizmērojamām priekšrocībām, sa­līdzinot ar citām zemūdenēm, kuras še nedevēja citādi kā par «vardēm».

Taču, ja uz «Pioniera» visi bija entuziasti, tad jo. kvēlā mīlestībā pret šo brīnišķīgo zemūdeni bija iededzies Ma­rats Moisejevičs Bronšteins, divdesmit gadus vecs otrās kategorijas elektriķis, kuru, starp citu, neviens citādi ne­sauca kā vienkārši par Maratu. Turklāt jāpiebilst, ka viņš piedalījās zemūdenes būvē, strādādams pie skafandru te­lefonizācijas. Viņš tīri vai murgoja par zemūdeni, un par to runāt viņam bija lielākā bauda. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši viņš agrāk par citiem un dedzīgāk par citiem sāka iepazīstināt Pav|iku ar šā lieliskā padomju technikas sa­snieguma īpatnībām un vērtīgajām īpašībām. Vēl jo de­dzīgāk Marats to darīja tāpēc, ka Pavļiks, lai cik dīvaini tas liktos, runājot par padomju zēnu, gandrīz neko ne­zināja ne vien par «Pioniera», bet arī vispār par zemūdeņu iekārtojumu.

Viņi kopā iznāca no slimnicas kajites šaurā gaitenī un, apejot centrālo posteni, pagāja garām galvenā mecha- niķa, galvenā elektriķa un akustikas daļas priekšnieka dispečeru kajitēm, tad gar komandējošā sastāva un ko­mandas kajitēm. Gaiteņa sienas bija apšūtas ar dārgu, la­kotu koku. Pie griestiem stiepās resnas un tievas caurules dažādās krāsās. Grīdu, lai apslāpētu soļu troksnī, klāja kaučuka grīdsega. Ik pēc katriem pieciem metriem gaiteni pārdalīja ūdeni necaurlaidoša šķērssiena ar nelielām dur­tiņām, bet grīdā vietvietām bija ierīkotas apaļas lūkas ar metala kāpnēm, kas veda lejup. Pa šīm lūkām lejā va­rēja redzēt dažādu mašīnu un aparatu vara, stikla un tērauda daļas. Sis mašīnas stāvēja nekustīgas vai ari, kontroles aparatu modri uzraudzītas, klusi dūca rosīgā darbā.

—   Kā viesnīcā! Gaiši, tīri, skaisti, — Pavļiks sacīja Maratam, iedams lēni velkot ar pirkstu pa gaiteņa lako­tajām sienām.