Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Pēc dažām minūtēm no savām kajitēm, dispečeru tel­pām un dažādiem zemūdenes nodalījumiem, ar īpašiem signāliem izsaukti, cits pēc cita komandiera kajitē stei­dzīgi ieradās kapteiņa pirmais' palīgs vecākais leitnants Bogrovs, galvenais elektriķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs, akustikas daļas priekšnieks leitnants Cižovs, zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, komisārs Sjomins, ūdenslīdēju staršina Skvorešņa un bei­dzot Pļetņevs.

Komandiera kajite bija pārdalīta divās daļās. Kreisajā pusē ar portjeru nošķirta bija guļamistaba. Labajāpusē, kas bija plašāka, vidū stāvēja liels darba galds. Stūrī uz neliela galdiņa atradās daži galvenie navigacijas aparati, kas automatiski rādīja to pašu,-ko aparati centralajā vadī­bas postenī. Otrā stūrī — autonomā apgaismošanas tīkla skapītis. Turpat stāvēja skapji, pilni ar grāmatām. Sienas klāja lielas kartes ar Atlantijas, Klusā un Indijas okeana dibena reljefiem. Mazākās kartēs bija parādīti horizontāli un vertikāli okeānu šķērsgriezumi ar vienādas temperatū­ras, sāļuma procenta un ūdens blīvuma līnijām, vertikālo un horizontālo straumju un valdošo vēju kartes.

Visi jau bija sasēdušies apkārt galdam vieglos, ērtos krēslos, tomēr kapteinis nesāka apspriedi un joprojām ne­pacietīgi raudzījās uz durvīm.

—   Kur tad galvenais mechaniķis? — viņš beidzot vai­cāja Pļetņevam.

—   Sacīja, ka tūdaļ ieradīšoties.

Durvis tika pabīdītas sānis, un, mazliet pieliekdamies zem ieejas arkas, kajitē ienāca galvenais mechaniķis Gore- lovs — garš, plecīgs, sakumpis.

Viņa lielā galva un garenā, sausnējā seja ar iekrituša­jiem vaigiem bija gludi noskūta. Tas sevišķi izcēla asos vaigu kaulus un stūrainos žokļus. Zem biezām uzacīm dziļi slēpās melnas, spīdošas acis. Lielās ausis kā sik­spārņa spārni rēgojās abpus gludajam, garenajam galvas­kausam.

—   Lūdzu, mani atvainot, Nikolaj Borisovič, — viņš sacīja dobjā balsī, iedams uz brīvo krēslu pie sienas.

Mani, šurpu nākot, aizkavēja.

Kapteinis pameta ar galvu.

—   Redziet, biedri, — viņš iesāka, — es tikko saņēmu Galvenā štaba pavēli. Saskaņā ar šo pavēli zemūdenes maršruts tiek stiprā mērā grozīts. Caur Gibraltaru tā ne­brauks.

 Visi klusēja un pārsteigti vērās kapteinī.

—   Uz Gibraltaru nebrauksim? — brīnīdamies pārvai­cāja zoologs.

—   Kā tad tā? — neizpratnē un it kā apjucis jautāja Gorelovs.

Tomēr jau nākošajā mirklī viņš vienaldzīgi aplūkoja savu garo pirkstu nagus.

—  Jūs kaut ko gribējāt teikt, Fjodor Michailovič? — kapteinis pievērsās viņam.

—   Neko sevišķu, Nikolaj Borisovič … Mani šī negai­dītā vēsts vienkārši pārsteidz.

—  Jā, protams, — kapteinis noteica un turpināja: — Tomēr runa nav tikai par maršruta maiņu vien. Pavēle prasa braucienā ievērot vislielāko slepenību. Tāpēc brī­dinu jūs, biedri, ka zemūdene ne tikai neiegriezisies ne­kādās ostās, bet izvairīsies sastapties ar jebkādiem ku­ģiem, tuvoties krastiem, pacelties virs ūdens. Zemūdene visu laiku atradīsies zemūdens kaujas stāvoklī. Sakarā ar to stingri noliedzu jebkādu rīcību, kas varētu zemūdeni atklāt. Brauciena dzijums visu laiku būs ne mazāks par trīssimt metriem. Naktīs noliegts izmantot gaismas pro­žektorus un atvērt iluminatoru aizsargus.

—   Bet kā tad ar zinātniskajiem darbiem? — norūpē­jies vaicāja zoologs.

—   Tie necietīs, Arsen Davidovič. Gluži otrādi, ja vē­laties, var palielināt dziļūdens staciju skaitu un izpētīt arī ekvatorialo un dienvidu Atlantiju, daļu Antarktikas, Klusā okeana dienvidu un tropu rajonus. No Gibraltara jūras šauruma un Gvinejas līča vajadzēs atteikties.

—   Tātad mēs brauksim caur Magelana jūras šau­rumu? — klusu ievaicājās Gorelovs.

—   Iespējams, — kapteinis atbildēja. — Bez tam mūsu rīcībā ir arī ceļš apkārt Āfrikai. Zināmai starpībai atsta­tuma ziņā nav nozīmes.

Zoologs saņēma bārdu dūrē.

—   2ēl, — viņš nopūtās. — Gibraltara zemūdens kalnu grēda, divas pretējas straumes jūras šaurumā — augšējā no Atlantijas okeana un apakšējā no Vidusjūras — tie ir ļoti svarīgi temati mūsu okeanografijas programā. Tomēr ceru, ka tos pārpilnām kompensēs jauno rajonu problē­mas Es, Nikolaj Borisovič, tūliņ sākšu sastādīt ekspedici- jas darba plānu saskaņā ar jauno maršrutu. Tikai pasa­kiet man to.

Un zoologs, izņēmis no kabatas bloknotu ar zīmuli, gatavojās pierakstīt.

—   Es jums to paziņošu vēlāk, Arsen Davidovič, — mirkli svārstījies, atbildēja kapteinis.

—   KlauSos! — piekrita zinātnieks un tūdaļ izbijies jautāja: — Bet vai mūsu pirmā stacija Sargasu jūrā pa­liek programā?

Kajitē atskanēja klusi smiekli.

—   Jā gan! — kapteinis pasmaidīja. — Lai kāds būtu «Pioniera» maršruts, to apiet nevajadzēs.

Visiem bija zināma nepacietība, ar kādu cienījamais zoologs gaidīja ierašanos šajā savdabīgajā, maz izpētī­tajā jūrā ar gandrīz nepazīstamu faunu. Jau kopš pirma­jām brauciena dienām zoologs nebeidza skaļi sapņot par to jauko bridi, kad viņš beidzot varēs stāties pie darba Sargasu jūras dzidrajos ūdeņos, kur plaši vajadzēja iz­vērsties bioloģiskajiem, it īpaši zooloģiskajiem pētī­jumiem.