Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

—   Tu to nekur, nevienā zemūdenē neredzēsi, tikai pie mums, — kā parasts, lepodamies ar savu «Pionieri», sa­cīja Marats. — Se gandrīz puse zemūdenes iekārtota ko­mandas dzīvojamām telpām. Citās zemūdenēs katrs lieks kubikmetrs izmantots vai nu naftai, lai varētu nobraukt vēl lieku kilometru, vai torpēdām, lai vēlreiz varētu izšaut uz ienaidnieku, vai arī akumulatoriem, lai būtu mazliet vairāk elektriskās enerģijas braucienam zem ūdens. Par cilvēkiem tur mazāk iznāk domāt.

—   Bet vai tad «Pionierim» nav vajadzīga ne nafta, ne elektriba, ne torpēdas?

—   «Pionieris» pazīst tikai vienu enerģijas veidu — elektrību, un to var iegūt, cik vien vajadzigs, jebkurā okea­na vieta Parastās «vardes» savos akumulatoros var uzkrāt elektrisko enerģiju tikai divdesmit vai trīsdesmit stundu braucienam zem ūdens, bet tad tām jāpaceļas virs ūdens, jāatver lūkas un jāiedarbina dizeļi Dizeļi griež dzenskrūves un dinamomašīnas. Skrūves dzen zemūdeni, bet dinamomašinas izstrādā elektrisko enerģiju, ar ko at­kal uzlādē akumulatorus zemūdens braucienam, — A\a- rats paskaidroja.

Pašā gaiteņa galā atradās ēdamistaba — liela kajīte ar velvētiem griestiem, mēbelēta ar nelieliem galdiņiem un glitiem krēsliem tiem apkārt. Katrs galdiņš stāvēja uz resna, apaļa postamenta un bija apklāts ar galdautu, kam vidū apaļš izgriezums Izgriezumos mirgoja melns lako- jums, bet apkārt uz galdautiem bija salikti pusdienu trau­ki, šķīvīši ar maizi, dzērienu krūkas. Kajiti pildīja maiga gaisma, kas naca no griestos ierīkotām blāvām slikla puslodēm Sienas rotāja partijas un valdības vadītāju portreti, gleznas ar juras ainavām un skatiem no flotes dzives; uz plauktiņiem un postamentiem — statuetes, ne­lieli akvariji ar tropu zivtiņām Pie Pavļika un Marata galdiņa piesēdās arī Cojs Bija pusdienas laiks, un ēdam­zālē ienāca arvien jauni un jauni viri Ikviens no tiern, pamanījis Pavļiku, viņu laipni uzrunāja un norūpējies ap- vaicāļās par viņa veselibu un pašsajūtu

Ar galvu turpat vai aizsniegdams blāvo spuldžu pus­lodes. pie Pavļika, Marata un Coja pienāca Skvorešņa uņ ieņēma vietu tiem līdzās.

Viņam parādoties, no visām pusēm sāka birt asprā­tības: '

—   Andrej, kā tu tā iedomājies spēlēties ar haizivi?

—   Nē jel, viņš gribēja to atvilkt šurp un iesprostot akvarijā …

—   Nebūt ne akvarijā, viņš apsolījis savam kolchozam aizsūtīt kaut vai pussprāgušu haizivi, ko ieaudzēt dīķī

—   Andrej Vasiļjevič, būtu jūs viņu kaut ar savām ūsām sasējis un atvilcis šurp …

—   Bulduri tādi! — labsirdīgi nopukojās Skvorešņa, vērdamies smejošajos biedros un tīdams ap pirkstu savu garo ūsu. — Vai tad es vainīgs, ka šī aiz bada ieķērās kabelī? Bet manu kolchozu labāk nepieminiet. Tēvs raksta, ka sēju viņi pabeiguši paši pirmie rajonā. Es viņiem pa­tiesi apsoliju par teicamo darbu atvest no brauciena kādu prēmiju … Un tagad lauzu galvu un nevaru vien izgud­rot, kādu dāvanu lai viņiem iegādā.

—   Bet varbūt tiešām haizivi, Andrej Vasiļjevič? — atskanēja lidzjūtiga, taču ironijas pilna balss, kas piede­rēja mazajam, melnīgsnējam jaunākajam mechaniķim Romeiko ar spriganām un zobgalīgām acīm.

—   Ko nu haizivi! Kašalotu!

—   Valzivi!

—   Kolosālu astoņkāji!

—   Diezgan, diezgan! — atskanot nerimstošiem smiek­liem, norūca Skvorešņa. — Es gan labāk pakonsultēšos ar Arsenu Davidoviču.

—   Sveiks, varoni! — troksni pēkšņi pārtrauca pazīs­tama, skanīga balss.

Durvīs stāvēja komisārs Sjomins — iededzis, bet ar bālu pieres augšdaļu. Pirms pārnākšanas uz «Pioniera» viņš veselu gadu bija pavadījis uz iznīcinātāja «Trauksmīgais» tālās dienvidu jūrās, un tropiskais iedegums vēl tagad nebija nogājis no viņa sejas. Deguns komisaram bija viegli iedragāts: Ļeņingradas čempions bokseris Sjo­mins bija plaši pazīstams Padomju Savienībā, taču uzva­ras pār citiem padomju sportistiem acīm redzot viņam ne­bija nākušas tik viegli.

Visvairāk pārsteidza komisārā stipri sirmie mati un jauneklīgā seja ar mazām, melnām, galos apskūtām ūsi­ņām un tumšām, žirgtām acīm.

Stāstīja, ka sirms viņš kļuvis, ilgāku laiku pavadīdams viens pats kopā ar bojā gājuša kapteiņa līķi lielā dziļumā nogrimušā zemūdenē, uz kuras viņš tāpat strādājis par komisāru. Visu komandu viņš izlaidis virspusē ar glāb­šanas bojām, bet pašam lietojamas bojas vairs neesot pa­licis — daļa boju avarijā tikušas sabojātas, un glābšanas ekspedicija vētras dēļ viņu kopā ar zemūdeni varējusi izcelt tikai pēc dažām dienām. Taču komisārs pats par to nemēdza runāt, un tāpēc nevarēja galvot, cik pareizi ir minējumi par viņa nosirmošanu.

—   Kas tad te? Atgriezies kā svētceļolājs no Mekas? - komisārs smējās, tuvodamies galdam, pie kura sēdēja Pavļiks ar saviem draugiem. — Paskat, kādu čalmu tev aptinis Arsens Davidovičs! Nu, kā iet? Vai esi vesels, brašo zēn?

—   Paldies, biedri komisar! — jautri attrauca Pavļiks, pietrūkdamies kājās un kā īsts sarkanflotietis izstiepdams rokas gar sāniem. — Pilnīgi vesels!

—    Nu, pateicies dienu un nakti Krepinam par ska­fandru, — komisārs atteica. — Tādā tērpā nekas nav bīs­tams.