DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS G. ADAMOVS

Latvijas valsts izdevniecība RĪgĀ 1958

Адамов Григорий Борисович ТАЙНА ДВУХ ОКЕАНОВ

Москва Детгиз 1955

Художник О. Урбан Латвийское государственное издательство

На латышском языке

Tulkojis E mils S u d m a l i s Mākslinieks O. Urbāns

Sis grāmatas autors Grigorijs Borisovičs Adamovs savu pirmo zinātniski fantastisko romānu uzrakstījis 1937. gadā. Romahs sau­cas «Zemes dziļu uzvarētāji».

Četri cilvēki īpašā ierīcē dodas ekspedīcijā dziļi zemes dzīlēs. Viņi grib nodot tautas rīcībā jaunu, neizsmeļamu enerģijas avotu — apakšzemes siltumu. Daudzas grūtības un briesmas sagaida dros­miniekus šajā vēl nepieredzētajā feļojumā.

«Ierīces darbs uņ dažādie šķēršļi un briesmas, ko laimīgi pārvar zemes dzīļu iekarotāji,» rakstīja akadēmiķis V. Obručevs, «notēloti ļoti spraigi un aizraujoši, un sniedz jaunatnei interesantu un pamā­cošu lasāmvielu.»

Pēc diviem gadiem parādijas' jauns G. Adamova romāns, «Divu okeānu noslēpums».

Romāns nāca klajā 1939. gadā, kad kara negaiss savilkās pār pasauli. Hitleriskā Vācija un imperiālistiskā Japana gatavojās uzbrukt mūsu zemei. Sais saspīlētajos apstākļos galvenais uzde­vums bija mūsu Dzimtenes aizsardzība.

Romāns veltīts padomju zinātnes un technikas brīnuma — zem­ūdenes «Pionieris» — braucienam pāri diviem okeāniem. So zem­ūdeni padomju valdība sūta no Ļeņingradas uz Vladivostoku mūsu Tālo Austrumu robežu aizsardzības nostiprināšanai pret japaņu imperiālistiem — tolaik galveno agresivo spēku Klusajā okeānā.

Ilgi un neparasti rūpīgi rakstnieks strādāja pie sava jaunā sacerējuma. Sai laikā rakstnieka kabinetā sakrājās biezas burtnīcas ar tūkstošiem izrakstu par techniku, fiziku, ķīmiju un jūras bioloģiju, mapju kaudzes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem par padomju un aizrobežu zinātnieku darbu un jaunākajiem atklājumiem, simtiem grāmatu — vesela bibliotēka, sākot ar bieziem zinātniskiem darbiem līdz «Zemūdens darbinieka sarkanflotieša rokas grāmatai» un «Ūdenslīdēju dienesta noteikumiem».

Rakstnieka apvāršņi paplašinājušies. Lasītāja acu priekšā vairs nav šaura pazemes eja, bet viss bezgalīgais Okeāns, nevis četri drosminieki, bet vesels padomju cilvēku kolektivs; pret viņiem saceļas ne vien aklie dabas spēki, bet ari niknais un viltīgais ienaidnieks.

1940. gadā rakstnieks sāk strādāt pie sava trešā romana — Valdnieka padzīšana». Sai nolūkā viņš dodas ceļojumā uz Arktiku. Tālie braucieni ar suņiem un briežiem pa aizputināto tundru, ar ātrajiem zvejnieku seineriem Arktikas jūru svina pelēkajos ūdeņos sagādā viņam daudz spilgtu, neaizmirstamu iespaidu.

Romāns iznāca 1946. gadā — jau pēc autora nāves. Tas veltīts padomju cilvēku darba varonībai — Arktikas apsildīšanas problē­mām. Tagad jau rakstnieka redzes loks aptver visu padomju tautu, desmitiem varoņu, dažāda vecuma, rakstura, stāvokļa un profesiju ļaudis.

Sajā romānā risināti divi galvenie temati: darba temats un modrības temats. Darbība norit vienlaikus Maskavā; robežapsar­dzības posteni, Arktikas ledos un jūras dziļumos, kā ari daudzās citās vietās. Autors parāda tautas aizrautīgo darbu, sīki apraksta mūsu varonīgo čekistu sarežģīto un bīstamo dienestu, ienaidnieku — ārējo un iekšējo — ļaunprātīgos mēģinājumus izjaukt mūsu tautas gran­diozo plānu izpildi. Reizē lasītājs uzzina daudz interesanta un svarīga par Arktikas dabu, par jauniem padomju zinātnes un tech- nikas sasniegumiem.

Visai Grigorija Borisoviča Adamova daiļradei raksturīgs dziļš patriotisms, kvēla mīlestība uz savu zemi un tautu. Tāds rakstnieks parādās savu grāmatu lappusēs, tādu viņu pazist miljoni jauno padomju lasītāju.

PIRMĀ DAĻA

NEPARASTAIS KUĢIS 

NEPARASTAIS KUĢIS

I n o da ļ a

pārtrauktā saruna

Līdz rītausmai vairs nebija tālu. No četrpadsmitā stāva istabas caur biezo portjeru spraugu pagalma drēg­najā tumsā izlauzās tikko manāma gaismas svītriņa.

Maza galda lampa ar zemu, melnu abažuru meta spilgtu gaismas konusu uz galdā izklātās ģeografijas kar­tes neliela sektora. Apkārt viss tinās biezā krēslā.

Divi cilvēki bija noliekušies pār karti.Viņu sejas neva­rēja saskatīt, puskrēslā blāvoja vienīgi acis: vienam — šauras, iešķības, nespodras, vienaldzīgas; otram — lielas, degošas, dziļi iegrimušas tumšajos dobumos. Neskaidrām kontūrām iezīmējās šo cilvēku stāvi.

Tas, kas sēdēja pie galda, bija neliela auguma, ple­cīgs un stiprs, ar karavīra stāju; viņš pacēla galvu un, neatņemdams pirkstu no punkta Atlantijas okeana vidū, jautāja:

—   Vai Sargasu stacijas precizas koordinātes nav zi­nāmas?

—   Nē, kapteini

… .

—   Es jūs ne vienreiz vien esmu lūdzis, Krok, mani tā nesaukt.

Kroks saslējās. Viņš bija ļoti liela auguma, platiem pleciem un garām rokām.

—   Piedodiet, Matvej Petrovič, — viņš sacīja dobjā balsī, — es pastāvīgi to aizmirstu.

—  Jūsu aizmāršība var kādreiz mums visai dārgi mak­sāt. Ja jūs man esat Kroks un tikai Kroks, tad arī es jums esmu vienīgi jakuts inženieris Matvejs Petrovičs Iva- šovs — atcerieties to reiz uz visiem laikiem.