Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Ēdamistabā ienāca vecākais leitnants Bogrovs — slaids, plecīgs vīrietis. Viņa iegarenā, skūtā seja ar pelē­kām, mierīgām acīm, cieši sakniebtām lūpām un stūrainu zodu pauda stingru raksturu un neatlaidīgu, nepiekāpīgu gribu. Baltais formas svārks gluži kā uzliets piegula viņa staltajam augumam. Vecākais leitnants nesteigdamies de­vās pāri ēdamistabai, jau iztālēm draudzīgi smaidīdams un mādams Pavļikam. Aiz viņa parādījās zemūdenes ko­mandiera kapteiņa Voroncova staltais stāvs. Visi piecē­lās. Komandieris ar rokas mājienu atļāva «brīvi», un visi ar troksni apsēdās savās vietās.

—    Kā iet, Pavļik? — kapteinis vaicāja, apstājies lī­dzās zēnam un uzlicis roku uz viņa pārsietās galvas. — Tu tagad pie mums paliksi ilgāku laiku, jo mēs neva­ram ne iebraukt ostās, ne satikties ar kuģiem. Tev, mīļais, drīzāk jāiemācās orientēties zem ūdens pēc kompasa un radiopeilēm. Vajadzēs pierast pie mūsu dzīves.

Kapteiņa acis parasti bija mazliet pievērtas, ar nolais­tiem plakstiem, un tas darīja viņa seju skarbu un svešādu. Taču pašlaik viņa lūpās rotājās smaids, gaišās acis bija plaši atvērtas un sejā vairs nebija palicis ne vēsts no skarbuma.

—   Labi, kaptein, — samulsis un priecīgs atsaucās Pavļiks. — Centīšos!

—  Nevis «labi», bet «tieši tā, biedri komandieri», — visiem smejoties, izlaboja Marats.

Tiklīdz kapteinis bija apsēdies savā vietā līdzās zoolo­gam, komisar.am un vecākajam leitnantam Bogrovam, visiem galdiem vidū atdarījās apaļās atveres un no lejas pacēlās cits uz cita stativos salikti šķīvji ar pirmo ēdienu.

Ēdamistabu pildīja apslāpētu balsu čala, trauku šķin­doņa, joki, smiekli, sarunas.

—   Marat Moisejevič, bet kā tad īsti uz «Pioniera» iegūst enerģiju? — ar apetiti strēbdams garšīgo zupu, Pavļiks atgriezās pie aizsāktās sarunas.

—   Pirmkārt, sauc mani vienkārši par Maratu — vēl agri mani godāt par Moisejeviču! — un saki man «tu».

—   Tieši tā, biedri Marat! — Pavļiks iesmējās.

—    Tā jau ir labāk. Bet enerģiju mēs iegūstam no okeana. Kur apstājamies, tur arī to iesūcam, ievelkam.

—   Kā tad tā? — Pavļiks pārsteigts jautāja. — Elek­trību? No ūdens?

—   Jā! Elektrību! No ūdens, — Marats priecājās par panākto efektu. — Vai tu par termoelementiem esi ko dzirdējis?

—   Mazliet… — nedroši atbildēja Pavļiks, — kad skolā mācījāmies fiziku … par elektrību.

—    Nu tad atminies. Termoelements — tas ir aparats, kas sastāv no divām savā starpā galos salodētām stiep­lēm jeb plāksnītēm no dažādiem, taču noteiktiem metā­liem vai sakausējumiem, piemēram, vara un konstantana vai platina un platina sakausējuma ar rādiju. Tādos apā- ratos, vienu salodējumu sakarsējot vai atdzesējot, rodas elektriskā strāva. Un, jo lielāka ir temperatūras starpība starp abiem salodējumiem, jo lielāks ir strāvas spriegums. Nu tā, Pavļik, līdz pēdējam laikam visi termoelementi, lai no kādiem metāliem tos izgatavotu, deva strāvu visniecī­gākos apmēros — apmēram vienu desmitdaļu volta uz katru temperatūras starpības grādu. Taču nesen mūsu Elektrotechniskais institūts izgudroja tādus sakausēju­mus, kas spēj dot tūkstošreiz lielāka sprieguma strāvu. Bet mūsu Krepins iždomāja, kā no šiem jaunajiem termo­elementiem iegūt lielas jaudas strāvu un kā tos izmantot zemūdenē, lai iegūtu elektroenerģiju jebkādā daudzumā un jebkurā laikā

Skvorešņa nolika iztukšoto šķīvi uz kustīgā apļa galda vidū, aplis līdz ar šķīvi noslīdēja kaut kur lejā un pēc mirkļa parādījās atkal, paceldams šķīvi ar otro ēdienu.

Pavļiks sekoja Skvorešņas piemēram, ar neslēptu ziņkāri vērodams jaunu ēdienu parādīšanos. Bet Marats, reiz uz­sēdies savā jājamā zirdziņā, ēšanu aizmirsa un pat no­lika karoti pavisam nost.

—   Vai saproti? — enerģiski žestikulēdams, turpināja Marats. — Padomā tikai par šo ģeniālo ideju! No šiem jaunajiem sakausējumiem Krepins izgatavoja piecdesmit garas stieples un salodēja tās galos pa pāriem, salodētos galus saspiežot cik iespējams plakanākus. Tad viņš visus iegūtos elementus — termopārus — savienoja vienā trosē ar vienu kopēju izolāciju bet troses galos piestiprināja uztvērēju, kas atgādina sēnes cepurīti. Kad viņš vienu uz­tvērēju sasildīja tā, ka tas bija tikai divdesmit grādus karstāks par otru, tad ieguva milzīga sprieguma un jau­das strāvu. Vai saproti, ko tas nozīmē? — paceldams pirkstu, Marats iesaucās.

—   Tas nozimē, ka tu paliksi bez otrā ēdiena, kaco

' Kaco — cilvēks (gruzinu vai.).

 — atskanēja zoologa zobgalīgā balss ēdamzāles pretējā stūrī.

Visi sāka smieties. Marats samulsa, neapzināti pār­laida roku pār matu cekulu un enerģiski ķērās pie zupas. Un tomēr starp katrām pāris karotēm viņš paguva klusi turpināt sarunu.