Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—    Lemka vai arī viņas māte Nīlsonu'regulāri ap­meklēs.

Pēkšņi abi vīrieši apklusa. Sāka darboties skaitļo­tāja izvades rakstāmiekārta. Flemings aizmirsa visu un steidzās atpakaļ pie Andrē.

—    Pasauciet kopēju, lai aizved meiteni atpakaļ uz gultu, — viņš norīkoja Abu.

Flemings piegāja pie Andrē un aplika roku viņai ap pleciem;

—    Lieliski! — viņš teica. — Tagad atpūtieties un tikai nepadodieties!

Flemings paķēra papīra lentu, kas nāca laukā no skaitļotāja, un aši pārskatīja īsās skaitļu rindas. Sī­kumi viņu neinteresēja, bet izsniegto skaitļu gal­venā jēga bija skaidra. Tie attiecās uz plazmas sastāvdaļām. Minūtes desmit viņš stāvēja un vēroja, kā no izvades rakstāmiekārtac nāk laukā aizvien jaunas skaitļu rindas. Beidzot rakstāmiekārta ap­klusa un skaitļotājs mitējās darboties.

Doneja strādāja pie sava laboratorijas galda, un kā vienmēr apkārt izskatījās tā, it kā aparāti un viss pārējais būtu izmētāts pa roku galam. Flemings nosvieda viņai priekšā papīra lentas.

—     Kas tas ir? — Doneja jautāja, turpinādama vērot kādu šķidrumu, kas pilēja cauri filtram. — Vai atkal kādas jaunas baktērijas formulas?

—    Nē, — Flemings atbildēja. — Formulas Andro­mēdas glābšanai.

Profesore pārtrauca darbu un izbrīnījusies paska­tījās uz Flemingu.

—    Kas tās programmēja?

—    Andrē pati. Es ar savu gribu piespiedu viņu to izdarīt. Cik varu spriest, tad tā ir skaitļu virkne, kas atbilst Andrē asinīs trūkstošajām ķīmiskajām sastāvdaļām. Pārvērtiet šos skaitļus ķīmijas ter­minos, un mēs varēsim izglābt Andrē.

Doneja paņēma papīrus un strauji atkrita krēslā.

—    Šis darbs prasīs vairākas nedēļas laika, — viņa murmināja, pārlaižot acis skaitļu rindām. — Man taču jāveic daudz svarīgāks pienākums.

Viņa gandrīz bezpalīdzīgi norādīja uz retoršu un mēģeņu jūkli.

—    Un to var paveikt tikai tādēļ, ka Andrē ieguva vajadzīgos datus, — Flemings atgādināja.

Doneja zaudēja pacietību, saklausījusi viņa vār­dos pārmetumu.

—    Izrunāsimies atklāti, Džon, — viņa uzsvērti mierīgi teica. — Vispirms jūs bijāt pret viņas ra­dīšanu. Tad jūs gribējāt, lai es viņu nogalinu. Jūsu nākamā prasība bija, lai Andrē nelaiž pie skaitļotāja Un tagad . ..

—    Es gribu, lai viņa dzīvo.

—    Un kas notiks ar mums pārējiem? — Doneja jautāja. — Vai jūs gribat, lai mēs paliktu dzīvi? Kā jūs domājat, cik daudz darba es varu paveikt? Mana enerģija nav neierobežota. Es taču esmu ti­kai vienā eksemplārā, pie tam nogurusi līdz nāvei. Brīžiem uzmācas domas, ka manas smadzenes sāk atmiekšķēties.

Doneja savaldījās un uzsmaidīja Flemingam.

—   Vai jūs tiešām domājat, ka es nemēģinātu glābt Andrē, ja tikai varētu?

—    Jums jārunā ar Gambulu, — Flemings mierīgi teica. — Ar mani viņa negrib runāt, viņa man ne­uzticas, un arī Abu Zeķi ir zaudējis viņas uzticību.

Iespējams, ka Gambula uzklausīs jūs. Ja jums izdo­tos pierunāt viņu ļaut mums mazliet vairāk brīvības un dot vairāk palīgu . ..

Doneja nogrima dziļās domās.

—     Nezinu, es patiešām nezinu, — viņa murmi­nāja.

Negaidot nodārdēja pērkona grāviens, satricinot visu ēku. Aparāti uz laboratorijas galda sazvāļojās un nodžinkstēja. Tikko pērkons apklusa, sāka gau­dot vētra.

—      Pat Gambulai vajadzētu saprast, ka šādi laika apstākļi ir kaut kas, ar ko arī viņa nespēs tikt galā, un ka tie nebija paredzēti tai nolādētajā vēstījumā.

—      Nu labi, — Doneja piekrita, — mēģināšu vi­ņai to ieskaidrot.

Saruna notika nākamajā rītā. Gambula pavēlēja Donejai ierasties viņas personīgajā rezidencē.

Viņa bija pārsteidzoši laipna un apjautājās, ko varot darīt Donejas labā.

—    Vai jums ir viss mūsu darbam nepieciešamais?

—      Jūsu darbam — jā, bet manējam gan ne, — Do­neja viņu pārlaboja. Un tad bez lieka ievada snie­dza Gambulai atturīgu un stingri lietišķu ziņojumu par iemesliem, kas rada neparastās klimata izmaiņas.

Gambula noklausījās mierīgi, ne reizi nepārtrau­cot Doneju. Tad viņa piegāja pie loga un skatījās pāri pilsētai uz milzīgajām mākoņu gubām virs tuk­sneša.

Kad Doneja beidza savu ziņojumu, Gambula vēl brīdi klusēja.

—      Kā mēs mirsim? — viņa klusu murmināja, at­griezdamās un apsēzdamās pie galda.

Doneja paskaidroja.

Gambula strauji atmeta ar roku.

—           Vēstījumā par to nekas netika minēts, — viņa protestēja. — Nekas tamlīdzīgs arī nenotiks. Vēstī­jumā viss bija ļoti skaidrs un loģisks. Es gan redzēju postažu, taču ne tādu, par kādu stāstāt jūs. Un vēl vēstījumā tika pieminēta neaprobežota vara.

—           Ko jums pavēlēja darīt? — Doneja mudināja Gambulu.

Gambula bija aizdomājusies, atcerēdamās pie skaitļotāja ekrāna pavadīto nakti.

—           Valdīt, — viņa murmināja. — Visi zina, ka ne­pieciešama neaprobežota vara, tikai neviens pa īs­tam nepapūlējās to panākt. Tikai nedaudzi mē­ģināja …

—           Hitlers? Napoleons? — Doneja vedināja Gam­bulu uz tālāku atklātību.

Gambula nemaz neapvainojās.

—           Jā, — viņa piekrita, — tikai viņi nebija pie­tiekami ģeniāli un nesaņēma arī palīdzību no An­dromēdas intelekta. Jāupurē būs gandrīz viss, bet ne jau šādā veidā. Un ne tagad. Mēs vēl neesam sagatavojušies!