Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—    Mans otrais novērotājs. Viņš neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.

«Intel» darbinieks nikni savieba seju.

—    Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidmašī­nas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?

—    Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jā­lido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.

Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, taču, neatradis tajos nekā­das vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezo­nus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.

—    Ļaunākais nu ir garām, — Jusels teica. — Ta­gad es aizvedīšu jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet drošībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.

Nīlsons pamāja ar galvu.

—    Jo ātrāk, jo labāk.

Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņš ieradās ka­fejnīcā, taču vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtījuši divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pa­stāstīja par Nīlsona ierašanos.

—   Viņš grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, — Jusels beidza savu stāstījumu.

Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tukšajā kafejnīcā.

—    Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no «Intel» ciemata, bet es viņiem to pateikšu.

Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas drošībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai pie­sardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņš pieteica Do­nejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.

Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās mežonīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.

Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā mašīna pāris reižu noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksneša smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm četrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.

Flemings izjuta gluži neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņš aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un šis rokas spiediens iedrošināja un nomie­rināja.

Donejai Nīlsona , ierašanās nozīmēja niecīgu ce­rības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, taču viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņemšanas viņi visi Londonā nonākuši galīgā strupceļā.

—    Vai patiešām vēl ir kāda cerība? — Nīlsons jautāja Donejai.

—    Ne lielāka par smilšu graudiņu tuksnesī.

Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras

Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un iz­klāja uz galda žūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.

Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:

—    Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. Šķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu or­ganismu — tas ir pavisam kas cits. Taču iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepie­ciešama.

Nīlsons pētīja skaitļus.

—           Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?

Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.

—           Es tikai domāju … — Balss viņam sāka dre­bēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.

Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:

—           … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.

Nīlsons pagriezās pret Flemingu.

—           Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …

—           Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vā­cietis, kas mūs šeit uzrauga.

—    Es gribētu viņu sastapt.

—    Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.

Doneja savāca papīrus.

—           Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Pro­tams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.

—    Kā jūtas Andrē? — Nīlsons apjautājās.

Doneja paskatījās uz šūpulī gulošo mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.