Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tu­vāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.

—    Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čuk­stēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.

Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:

—    Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Done­jai tagad ir viss vajadzīgais.

Flemings tikko saprata, ko viņa saka.

—    Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš at­kal atkārtoja.

Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.

—    Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.

—    Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl at­likusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļo­tāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.

Flemings piecēlās.

—    Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šo­nakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aiz­vedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šo­vakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.

Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plak­sti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cil­vēka dabīgais miers.

Flemings devās projām, ar rokas mājienu paai­cinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:

— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.

Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.

Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, ku­riem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r

Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmai­dījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un An­drē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedveš Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.

Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecinošu optimismu viņš centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņš notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.

Andrē sēdēja noliektu galvu, pagurušās rokas sa­likusi klēpī. Tikai viņas skropstas laiku pa laikam notrīsēja, pierādot, ka viņa ir nomodā un klausās.

Pēc brīža Flemings apklusa, nezinādams, ko vēl va­rētu pateikt. Viņš redzēja, kā meitene pūlas saspa­roties. Viena viņas roka ar pārcilvēcīgām pūlēm pacēlās pie maņu ievadiekārtas. Mašīna sāka dūkt. Ekrāna centrā iemirdzējās sīciņš gaismas punktiņš, ne lielāks par kniepadatas galviņu, tad kļuva lie­lāks un izplūda. Flemings kāpās atpakaļ, nenolaižot acu no Andrē, līdz sasniedza sienu. Tur viņš stā­vēja nekustēdamies, saspringti vērojot, kā notiek neiespējamais.

Pēc kāda laika viņš juta, ka to rausta aiz piedur­knes. Viņam blakus stāvēja Abu, samulsis un gaidu pilns. Flemings pameta ar galvu uz blakus telpas pusi, un abi klusām aizgāja.

—    Ko tas nozīmē? — Abu jautāja. — Vai viņa patiešām…

—    Manuprāt, jā, — Flemings atbildēja, īstenībā nemaz lāgā nesaprazdams, ko Abu jautā. Viņš ne­gribīgi raisījās vaļā no domām par Andrē. — Ko jaunu jūs pastāstīsiet?

—    Es pārbraucu mājās pēc pusnakts, — Abu stāstīja. — Man bija jāiet cauri sardzes telpām. To­mēr likās, ka virsnieks nezina, ka nedrīkstu doties projām bez pavadoņa. Jusels bija ieradies tieši pirms manis. Profesoru Nīlsonu mēs nogādājām pie­tiekami drošā vietā — alā, kas atrodas klinšu iedo­bumā virs tempļa. Tur viņš jutīsies puslīdz ērti un viņam nebūs daudz jāstaigā apkārt. Nīlsonam gan grūti nācās tur nokļūt, jo gaiss ir ļoti retināts. Ju­sels stāstīja, ka tāds pats gaiss tagad esot Anglijā jūras līmenī.

—    Vai viņam pārtikas un ūdens pietiks?

Abu piekrītoši pamāja ar galvu.