Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar bak­tēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Do­nejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķid­rums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, ra­dīja sīku virpulīti.

— Tagad atkal jāgaida, — Doneja teica. Tikai . viegli drebošā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. — Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.

Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstī­jusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska — ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilkuši Abu Zeķi, un viņš ieradās laborato­rijā īsi pirms mēģinājuma beigām.

—    Nāciet tik iekša! — Doneja aicināja. — Jūs esat ieradies tieši laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.

—   Vai baktērija iedarbojas? — Abu Zeķi cerību pilns jautāja.

Doneja nedroši iesmējās.

—   Teorijā — jā, bet, kā būs praksē, to mēs tū­līt uzzināsim.

Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas trešdaļas ūdens bija skaidrs un dzirkstošs. Profesore turēja mēģeni pa­celtu uz augšu un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslīši ceļas augšup.

—    Baktērija atradās mēģenē tieši sešdesmit trīs minūtes, — viņa klusi teica. — Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.

Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērīšanu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar ap­domu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.

—    Tas ir atbrīvotais slāpeklis, — profesore teica.

—    Gaisa spiediens tvertnē mainās.

Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmē­rīgi virzījās augšup.

—   Jūs esat to paveikusi! — iesaucās jaunā ķī­miķe.

—    Mēs esam to paveikuši, — Doneja izlaboja.

—    Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija

tikai jāražo lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpūšas, pēc tam pārbaudīsim vairošanās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.

Profesore palūdza Abu:

— Aizejiet pie Gambulas vai Kaufmaņa. Būtu labi, ja viņi jau sāktu plānot antibaktērijas mas­veida ražošanu. Pasakiet, ka rīt no rīta, pareizāk sakot, šorīt, cik agri vien iespējams, man jārunā ar vienu no viņiem.

Donejai nemaz nevajadzēja doties uz pilsētu, lai sastaptu Gambulu. «Intel» saimniece pati ieradās zinātnieces dzīvoklī tieši tad, kad Doneja ieturēja sasteigtas brokastis. Gambula paprasīja Donejai tikai norādījumus, it kā viņa būtu profesores sek­retāre.

Un jau pēc stundas «Intel» īsviļņu raidītājs no­raidīja veselu birumu pasūtījumu galvenajai pār­valdei Vīnē. Uz Azaranu ar lidmašīnām un kuģiem sūtīja milzīgu daudzumu ķimikāliju — fosfātus, pro­teīnu, aminoskābes, neņemot vērā ne to cenu, ne arī to, no kādas zemes tās nāk. Darbā pieņēma in­ženierus, kuriem bija jāpārrauga naftas tanku at­tīrīšana un sagatavošana antibaktērijas audzēšanai. Lai antibaktēriju no tiem varētu ievadīt tieši Persi- jas līcī, vajadzēja pielāgot vecās caurules un ierī­kot jaunas.

Pasūtījumu saņemšanu tikai apstiprināja. Nebija ne lieku jautājumu, ne solījumu, ne atrunu. Jau tai pašā naktī Azaranā ieradās pirmās transportlidma- šīnas ar inženieriem un ķimikāliju kravu. Divas lid­mašīnas aizgāja bojā spēcīgā vētrā virs Vidusjūras, trešā eksplodēja nolaižoties, jo iekļuva nelielā gaisa virpulī. Visas pārējās laimīgi sasniedza Azaranu.

Gaisa tilts darbojās arī visu nākamo dienu bez pārtraukuma, un pirmais okeāna tvaikonis, kas lielā steigā tika piekrauts Keiptaunā, pa radio pa­ziņoja ierašanās laiku.

Nedēļu pēc pirmā mēģinājuma desmit dažādās vietās Azaranas piekrastē jūrā ievadīja lielu dau­dzumu antibaktērijas. Izmēģinājuma vietu izraudzī­jās pēc rūpīgas paisuma un bēguma straumju izpē­tes. Rezultāti kļuva redzami jau pēc divpadsmit stundām.

Flemings, kuram bija atļauts kopā ar Doneju do­ties uz piekrasti, stāvēja pašā ūdens malā, kur tuk­snesis, sliecoties lejup, izveidoja plašu, zeltainu liedagu, un kā apburts vēroja lielos slāpekļa bur­buļus, kas parādījās virs ūdens un pārplīsa. Pat vēt­ras sakultās jūras viļņi nespēja tos paslēpt, un sa­vās plaušās Flemings juta dzirkstam atjaunoto, svaigo gaisu.

Trešajā dienā viņi abi ar Doneju devās atpakaļ uz «Intel» ciematu.

—    Tagad mums jāmēģina slepus aizsūtīt ar Nīl­sonu kaut nelielu daudzumu antibaktērijas, — pro­fesore teica. — Viss jau būtu jauki, tomēr šādai antibaktērijas ievadīšanai ir tikai vietēja nozīme. Jūs pats redzat, ka tik neliela iejaukšanās nekādi neietekmē meteoroloģiskos apstākļus.