Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—     Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, — Doneja murmināja, — nevis tāda… — Viņa strauji no­vērsa skatienu no bērna. — Andrē asinīs trūkst kā­das būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.

—    Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? — Nīlsons jautāja.

—    Nav vairs laika, — Flemings atbildēja. — Skait­ļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai ta­gad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati izšķīrās par to …

Nīlsons pētoši paraudzījās uz Flemingu.

—    Izšķirties par šādu lēmumu laikam gan bija grūti, — viņš teica.

Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.

—    Jā, — viņš beidzot teica. — Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.

Viņš piecēlās un, novērsies no pārējiem un pie­gājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu sa­springtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņš negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzoši pakratīja galvu. Viņš paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.

—    Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:

—    Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.

Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.

—           Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.

Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.

—           Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!

Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Do­neja izņēma dokumentus.

—           Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.

Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:

—    Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.

—           Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmai­dījis atbildēja un sekoja viņai.

Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri svei­cināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.

—           Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.

—           Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.

Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.

—           Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdo­mīgi.

Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka brau­cot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.

Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.

—    Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?

—   Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga at­ļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?

Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.

—   Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu at­stāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.

Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.

—   Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Fle­mings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.

—    Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti stei­dzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.

—   Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lē­cienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.

—    Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.

—   Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.

Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasnie­dza Donejai.

Kaufmanis ieklepojās.

—    Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brī­dināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?

—    Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzī­vība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.

Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunā­tos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav ne­ievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.

—    Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.

Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.

Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sē­dēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sa­šutusi par traucējumu.

—    Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.