Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim­nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz­liet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino­jumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.

—          Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pa­sauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.

—           Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.

Iejaucās Abu:

—    Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.

Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negri­bīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.

—           Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Fle­mings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina bak­tērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.

—           Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pir­majai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīša­nas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.

Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.

—          Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papu­rināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.

Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.

—    Vai tiešām? — viņš nomurmināja.

Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.

—           Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.

Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavī­dēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.

Flemings teica Abu:

— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē at­pakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt ko­pēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.

Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārlie­cināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.

Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Fle­mings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārval­des telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aiz­ņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien pada­rītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.

Andrē pielika drebošās rokas pie jutīgajām pla­tēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gaišs tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gaužām mig­laini un izplūduši, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priekšā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pie­ķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tiešām aizkustinošas. Pēkšņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmi­nāja.

Flemings noliecas pie meitenes.

—   Es nevaru viņus saprast. Vediet mani projām no skaitļotāja, — viņa sacīja. Un tad vēl, it kā runājot pati ar sevi, klusi piebilda: — Es negribu mirt.

Ieradās kopēja un pastūma Flemingu sāņus.

—    Mis Andrē jau tā ir strādājusi pārāk ilgi, jūs nedrīkstat prasīt no viņas… — Kopēja aprāvās, satvēra krēsla atzveltni un grasījās vest Andrē pro­jām no ekrāna.

Flemings nostājās ceļā.

-— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.

Andrē ar pūlēm pacēla galvu.

—   Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.

Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.

— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.

—    Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās die­nas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palī­dzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?