Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Jau pirms izglābto pārbaudes zemūdene zināja, ka divi cilvēki gājuši bojā — kāds matrozis un kāda sieviete, kuģim saduroties ar aisbergu, bija iekrituši ūdenī. Viņu ķermeņus, kas lēnām grima dibenā, zemūdene redzēja, kad tā dziļumos riņķoja ap «Diogenu». Taču trešā pa­zudušā — padomju zēna Pāvela Buņaka līķi, lai arī cik rūpīgi un cītīgi tas tika meklēts, zemūdene nevarēja at­rast. Pēc tam kad «Diogenu» bija aprijuši viļņi, zemūde­nes infrasarkanais izlūks, ko vadīja pa radio, vēl ilgi visos virzienos traucās ūdens augšējos slāņos un nolaidās lie­los dziļumos, taču zēna līķi neatrada. Tad ūdenslīdēju staršina Andrejs Skvorešņa ziņoja zemūdenes komandie­rim kapteinim Voroncovam, ka pēc viņa dziļākās pārlie­cības zēns vai tā līķis visticamāk atrodoties uz kāda no lietākajiem ledus gabaliem, kas peld avarijas viētā. Skvo- rešņas domas atbalstīja zemūdenes zinātniskās. daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, vecākais leitnants Bogrovs un radists Pļetņevs.

Vai padomju zēna liktenis, viņa dzīvība vai nāve bija tas «ārkārtējais gadījums», ko paredzēja augstākās pavēl­niecības instrukcija?

Pēc īsa šaubu brīža komandieris, kas bija atbildīgs par nenovērtējamo kuģi, pieņēma lēmumu, kā viņam dik­tēja padomju cilvēka jutas: kvēla mīlestība pret cilvēkiem un pastāvīgas rūpes par tiem. Tomēr, iekams uz centrālā vadības posteņa pults nospieda pogu, kas iedarbina zem­ūdenes pacelšanās mechanismu, kapteinis Voroncovs pa­rūpējās par kuģa drošību ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija viņa rīcībā. Infrasarkanais izlūks atkal atrāvās no zemūdenes un sāka riņķot ap to, celdamies pa spirāli aug­šup līdz ūdens virsmai, uzšāvās gaisā un nepārtraukti raidīja uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana visu ce|ā sastapto priekšmetu attēlus — avarijas palieku, zivju, ūdensaugu, pat caurspīdīgo meduzu attēlus. Viss lieci­nāja, ka okeāns un debess ir pilnīgi klaji, ka visapkārt miers un drošība. Un tikai tad virs ūdens parādījās «Pio­nieris» …

Vēl darbojās pneimatiskās sviras, kas ievirzīja savā vietā lūkas apakšējo vāku, bet zemūdene, izglābusi zēnu, jau strauji grima mierīgajos, drošajos dziļumos, uzņem­dama agrāko kursu. Slimnīcas kajītē pār loti bālo Pav- ļiku, kas gulēja bez dzīvības zīmēm, noliecās zemūdenes zoologs un ārsts Arsens Davidovičs Lordkipanidze.

Tā bija Pavļika laime, ka vecākais radists Pļetņevs saņēma no Ļeņingradas un nodeva kapteinim Voronco­vam šifrētu radiogramu tikai vienu stundu pēc tam, kad zemūdene bija noņēmusi zēnu no aisberga. Tieši šī stunda izglāba viņa dzīvību.

Radiograma bija no Jūras spēku galvenā stabā un vēstīja ārkārtīgi svarīgas ziņas.

Valsts Drošības pārvaldes iestādes bija konstatējušas, ka «Pioniera» maršrutu nezināmā ceļā uzzinājusī kāda lielvalsts, kas ieinteresēta mūsu Tālo Austrumu krastu aizsardzības vājināšanā, un šīs lielvalsts slepenie aģenti nodomājuši zemūdeni iznīcināt, kad tā apstāsies Gibral- tara jūras šaurumā vai arī kādā citā tās maršruta punktā, kas būs piemērots šim nolūkam. Tāpēc Galvenais štābs ieteic kapteinim Voroncovam doties uz Vladivostoku, ne- iegriežoties Gibraltara jūras šaurumā, un nevis pa Indi­jas okeānu, bet apkārt Horna ragam un pa Kluso okeānu, visā ceļā turēties lielos dziļumos, ievērot pilnīgu slepe­nību un ne ar ko sevi neatklāt. Sakarā ar maršruta maiņu jāpārkārto arī ekspedicijas zinātnisko darbu plāns. Taču Galvenais stabs apstiprina, ka jebkuros apstākļos zemūde­nes ierašanās laiks Vladivostokā paliek tas pats — div­desmit trešais augusts.

Nevarēja būt šaubu, ja kapteinis Voroncovs šo radio- gramu būtu saņēmis mazliet agrāk, viņš nekavējoties at­tālinātos no «Diogena» bojā ejas vietas, kur bija sapul­cējušies tik daudz kuģu un kur mazākā nejaušība būtu va­rējusi atklāt «Pioniera» klātbūtni. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā būtu noticis ar Pavļiku …

Zemūdenes komandieris stāvēja gaiteni un uzmanīgi pārlasīja lapiņu ar atšifrēto radiogramu. Radists Pļetņevs, kas bija maza auguma, kalsnējs, tumšu, grumbainu seju, stāvēja komandiera priekšā. Kreisajai rokai viņam trūka divu pirkstu — tā bija piemiņa no ilgstošas ziemošanas kādā tālā Padomju Arktikas salā un no traģiskas sastap­šanās ar balto lāču māti un diviem lācēniem — starp citu, daudz traģiskākas šai lāču ģimenei nekā Pļetņevam.

Radists pacietīgi gaidīja komandiera rīkojumus. Uz gaiteņa sienām un durvīs tā abās pusēs elektrisko spuldžu maigajā gaismā blāvi vizmoja tumšsarkanā pulējuma laka. Gridu klāja rakstaina kaučuka grīdsega. No vairā­kām grīdā ierīkotām un ar vieglu margu pusloku iežogo­tam, apaļām lūkām plūda spilgtas gaismas kūļi un atska­nēja klusa strādājošo mašīnu dūkoņa.

Beidzot komandieris pavērsa pret Pļetņevu norūpēju­šos seju:

—   Lūdzu, .dodiet rīkojumu nekavējoties ataicināt pie manis zemūdenes komandējošo sastāvu un palūdziet zi­nātniskās daļas priekšnieku. Protams, ierodieties arī pats.

—  Tieši tā, biedri komandier, ataicināt komandējošo sastāvu, zinātniskās daļas priekšnieku un ierasties pašam.