Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

—   Jā,— kapteinis atbildēja, — tomēr jūra tam apkārt tukša, un nekādu lauzmu uz ekrana vairs neredz. No ku­rienes gan nāk šis kliedziens?

—   Varbūt mēs ar izlūku labi neapskatījām kuģa dra­gas? — Lords ieminējās.

—   Pilnīgi iespējams, — kapteinis piekrita. — Vaja­dzēs sīkāk izlūkot šo sektoru un turēt ierīci tuvāk ūdenim.

Pēc desmit minūtēm infrasarkanais izlūks, apmetis gandrīz virs paša ūdens līmeņa biežus, arvien šaurākus līkločus, atgriezās pie kuģa platformas un, atkal attālinā­damies, pa to pašu ceļu aiztrauca pār aisbergu. Viss bija veltīgi. Nekur neizdevās pamanīt nekādu zīmju, kas lie­cinātu par cilvēka klātbūtni.

—   Ko tas nozīmē? — neizpratnē jautāja Lords. —• Vai tiešām zēns būtu raidijis mums savu pēdējo paligā sau­cienu, bet tad nokritis un aizgājis dibenā? Cik tas bries­mīgi!

Piepeši nakts tumsā atkal atskanēja tāls, smalks klie­dziens Tagad tas skanēja ar jaunu, izmisuma pilnu spē­ku. Tris cilvēki uz platformas mirkli sastinga. Tad Skvo­rešņa iesaucās:

—   Viņš ir uz ledus gabala! Viņš ir uz ledus gabala biedri komandier!

—   Bet līdz aisbergam, spriežot pēc izlūka lidojuma, ir vairāk nekā trīs kilometri, Skvorešņa. Mēs tik tālu klie­dzienu nebūtu sadzirdējuši, — kapteinis iebilda.

—   Nezinu. Es to nevaru izskaidrot, tomēr viņš ir tur, tikai tur! Nekur citur viņš nevar būt! — satraukts runāja Skvorešņa.

—   Labi, — teica kapteinis, — es virzīšu izlūku uz le­dus gabalu.

Ekrana centrā atkal parādījās aisbergs. Milzīgais le dus kalns majestātiski pacēlās no ūdens, blāvi zaigodams ar daudzajām šķautnēm. Kalns bija izrobots ar grotām un iedobēm, izrotāts ar dīvainām smailēm, kolonām, tornī šiem. Pakļaudamies kapteiņa roku vadītā stūrrata kusti bai, kolosalais aisbergs uz ekrana lēnām pagrieza gan vienu, gan otru pusi. Ekrāns atspoguļoja gan grotu, gan laukumiņu, gan tumšu iedobumu, kas blāvi mirdzināja šķautnes un sānu kraujas. Dažas no tām bija biezi nosē tas ar tumšiem un pelēkiem plankumiem; tuvojoties cil­vēka acij, tie sāka kustēties, pārvērtās putnos, kas reizēm nemierīgi uzspurdza gaisā un tūdaļ atkal nolaidās agrākā vietā.

—   Mūsu izlūks iztraucējis šīs kaijas, fregates un le­dus vētras putnus, — Lords ieteicās. — Varbūt to pama­nīs arī zēns, un tas viņu uzmundrinās … Re, kur viņš re, kur viņš! — Lords pēkšņi iesaucās, noliekdamies pār ekrānu.

Kapteinis strauji pagrieza mazo stūrratu uz otru pusi, un pēkšņi aisbergs salīgojās uz ekrana, nosliecās, izzuda, parādījās atkal un galīgi apstājās. Uz kāda ledus lauku­miņa gandrīz pie pašas kraujas platas, orķestra estrādes nojumei līdzīgas grotas priekšā bija redzams neliels tumšs un garens plankums Sis plankums ātri, acim sare­dzami pieauga un pēc dažām sekundēm pārvērtās nelielā cilvēka stāvā, kas gulēja uz laukumiņa

—  Tas ir viņš, biedri, viņš! — satraukti iesaucās Lords.

—   Vienu desmitdaļu uz priekšu! — atskanēja stingrā un skaidrā kapteiņa balss. — Izsaukt gliseri! Sagatavo­ties nolaišanai!

—   Tieši tā! Izsaukt gliseri, sagatavoties nolaišanai!

Skvorešņa pagriezās pret tuvāko resno margu statni

un nospieda pogu. Statņa augšgalā atvērās vāciņš un Skvorešņa izņēma no iedobuma nelielu mikrofonu ar vadu. Pusbalsī viņš kādam nodeva rikojumu, nolika mikrolonu atpakaļ un aizcirta ciet vāciņu.

Pa to laiku kapteinis pieskārās kādai pogai uz priekšē­jās pults un pagrieza galējo, sarkani mirdzošo sviru da­žas iedaļas pa labi.

Metala paugurs nodrebēja un sāka virzīties uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk Odens, viegli guldzēdams, aplieca paugura plato, apaļo priekšgalu, plūda pa tā daudzajām, gareniskajām sānu renēm un aizmugurē atkal sakļā- vās kopā.

Nenovērsdams acis no ekrana, kur joprojām bija re­dzams aisbergs ar gulošo cilvēku, kapteinis mazliet pa­grieza baltā gaismā vizošo stūrratu. Kuģis paklausīgi mainīja kursu par dažiem grādiem uz dienvidiem.

No lūkas iznāca divi matrožu blūzēs tērpušies vīri ar beznaģenēm galvā. Aiz viņiem parādijās divas kastes: viena lielāka, iegarena un plakana, otra mazāka, gandrīz kubveidīga. Vīri nekustīgi nostājās abās pusēs lūkai, katrs ar savu kasti pie kājām Lūkai blakām pavērās sprauga, un, cieši piekļaudamās pie kuģa sāniem, lejup sāka slīdēt elastīgas metala kāpnes, kas apstājās, tiklīdz to zemākais šķērsis iegrima ūdenī.

Šai brīdī uzpūta viegls vējš, un pēkšņi pār okeānu sāka plūst negaidīta gaisma Tā uzplaiksnīja gan še, gan tur, gan izlauzdamās no dziļumiem, gan ienirdama tur kā zaļganzili un zilganzaļi mirdzoši miglāji, ko veido neskai­tāmas sīkas, vieglas dzirkstis. Šie miglāji plaiksnijās sar- kanārri atēnām, saplūda kopā lielos lāsumos, ieņēma aiz­vien lielāku un lielāku platību un vēja virmotajos vilnīšos iedegās kā vesels klājiens kvēlojošu apļu. Un pēkšņi visa okeana virsma uzliesmoja, it kā to būtu pārklājušas balti nokaitētas dzelzs skaidiņas; nākamajā acumirklī tā pār­vērtās it kā kausētā sudrabā, kurā vizēja zvaigznītes, lo­dītes, ovāli, asinssarkani rubini, zaļi smaragdi un zili sa- firi. Kļuva gaišs, bet viss tagad izskatījās dīvains, citāds, nepazīstams: gaisma plūda no visām malām, un ēnu nebija.