Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Tieši tonakt bija sabojājies infrasarkanais fotoaparats kuģa kreisajos sānos un tas nevarēja savlaicīgi brīdināt, ka tuvojas ledus kalns. Viesuļvētra bija tik stipra un ais­bergs tik liels, ka trieciens «Diogena» sānos iznāca neganti spēcīgs. Viss kreisais «Diogena» borts bija sakrop­ļots, saspiests, ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadragātas, bet augšējos klājus apbēruši un ielauzuši mil­zīgi ledus bluķi.

Nesamaņā guļošo Buņaku komanda nogādāja uz «Marijas Antuanetes» kutera, un neviens nepamanīja, ka trūkst viņa dēla. Aisbergs, nodarījis tik lielu nelaimi, ma­jestātiski aizpeldēja, viegli līgodamies visapkārt trakojo­šajos, milzīgajos viļņos, un nevienam neienāca prātā palū­koties, kas notiek tā daudzajos iedobumos, iegruvēs, alās un grotās .. .

Kad pasažieru un komandas glābšanas darbi bija bei­gušies, ievainotos un tos, kas bija bez samaņas, identi­ficēja. Pārbaude, ko pa radio sarīkoja visiem izglābta­jiem, noskaidroja, ka trūkst trīs cilvēku, tai skaitā ari pa­domju pilsoņa Ivana Buņaka četrpadsmit gadus vecā dēla Pāvela Buņaka. Domāja, ka visi trīs sadursmes brīdī iekrituši jūrā un noslīkuši. Tomēr vairāki kuteri kādas piecpadsmit minūtes pārmeklēja tuvāko apkārtni ap dzel­mēs grimstošo «Diogenu», bet atgriezās tukšā.

Savu daudzo biedru atvadu sirēnām sērīgi kaucot, «Diogens» ar izdzisušiem katliem lēnām grima okeana tumšajās dzīlēs. Kuģi izšķīrās, aizvezdami izglābtos uz

dažādām Eiropas piekrastes ostām.

* *

*

Okeāns pierima. Gari, lēzeni viļņi cēlās un lēni aiz­vēlās tālē. Dzīvība, kas niknajai viesuļvētrai plosoties, bija noslēpusies dziļumos, no jauna parādījās ūdens virsū. Aizvien biežāk un biežāk no ultrazilajiem viļņiem izspurdza lidojošo zivju bari. Izpletušas spuras, garas un asas kā bezdelīgu spārni, viņas ar sausu švīkoņu aiz- trauca pār viļņiem un atkal nozuda okeana ūdeņu dzid­rajā zilgmē.

Viņām nopakaļ kā lielgabala šāviņi gaisā uzlidoja zaļgansarkanās bonitas, krāšņās zelta makreles, gan zil­ganas, gan purpursārtas, bet visas ar zeltaini dzeltenām astēm.

Milzīgie, divus vai trīs metrus garie tunči medibu kar-

stumā laiku pa laikam pašāva virs ūdens kārīgi atples­tas, apaļas mutes vai varenas, melni zilas muguras. Me­dības iedegās pilnā sparā. Lidojošo zivju bari nemitigi uzšāvās gaisā un krita lejup. Un nedz medniekus, nedz medījumu nemulsināja šur un tur viļņos peldoši, šīm vietām gaužām neparasti un savādi priekšmeti: koka soli, viegli pītie krēsli, skadriņu kastes ar kāpostiem vai apel­sīniem, dēļu gali, lakota japaņu etažere, baltas, līdz pu­sei stiklotas durvis, ar jūras zālēm pildīti matrači, glāb­šanas riņķis, salmu kušķi — satraucošas avarijas zīmes, skumjie, pamestie cilvēka pavadoņi.

Kāda vairāk nekā metru gara dorada pēc neveiksmīga lēciena pāri būrim ar beigtām vistām, skaļi noplunkšķot, iekrita atpakaļ ūdeni, taču zibens ātrumā atkal metās pa­kaļ savam upurim. Viņa ieskrējās aizvien ātrāk un ātrāk, līdzīgi gliserim slīdēdama pa ūdens virsmu, un, kad lido- ļošā zivs, zaudēdama spēkus, pēc nolidotā simt metru loka sāka laisties lejup, dorada ar vienu astes triecienu pēkšņi atrāvās no viļņa, uzšāvās dažus metrus augšup lidojošajai zivij šķērsām priekšā, un vienā mirklī izrau­dzītais upuris nozuda milzīgajā, apaļajā rīklē.

Saule jau meta pēdējos starus uz viļņu apaļajām ko­rēm, kad doradām, bonitām un tunčiem pievienojās smail- purņu delfinu bars. Dzīvības un nāves nežēlīgā rotaļa at­kal iedegās ar jaunu spēku.

Sī kustību un krāsu pārpilnā aina tomēr itin nemaz nevaldzināja trīs cilvēkus, kas vērīgi pārlūkoja visu ap­kārtni līdz tālajam apvārsnim. Viņi stāvēja uz līdzenas, ovalas, vieglām margām iežogotas platformas neliela, zilganzaļā krāsā nokrāsota gofrēta metala paugura vir­sotnē. Platformas priekšgalā gandrīz pie pašām margām paugurs strauji nosliecās lejup ūdenī. Platformas aiz­mugurē, divdesmit vai trīsdesmit metrus tālāk, paugurs lēzeni nolaidās ūdenī kā milzīgas valzivs mugura un tūliņ nozuda tā skaidrajā, dzidrajā zilgmē. Uz šās muguras kā pakausī atstumta cepure atradās no tā paša gofrētā metala veidots, augšpusē noapaļots kupris. Aizplūstošais vilnis brīžiem vēl par dažiem metriem atklāja paugura lē­zeno muguru, parādot, ka tā stiepjas arī tālāk zem ūdens.

Paugurs šūpojās norimstošajos, ritmiskajos ņirbu vil­nīšos, brīžiem paceldamies uz viļņu korēm, brīžiem no­zuzdams iegravēs starp tiem. Cilvēki stāvēja uz platfor­mas, it kā šūpošanos nemaz nejuzdami.

Divi no šiem cilvēkiem, terpušies žilbinoši baltos for­mas svārkos ar zeltitām pogām, zeltītām uzšuvēm uz pie­durknēm un «krabjiem» pie cepurēm, klusēdami aplūkoja apvārsni un tālo viļņu galotnes, skatidamies savādos ins­trumentos, kas reizē atgādināja binokli un tālskati.