Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

—   Nu tā, viss kārtībā, — zoologs turpināja. — Tagad vēl drusciņ kakao no termosa, un būs pavisam labi. — Viņš p'iespieda zēna patronsomā citu pogu, un tūdaļ no apkakles pacēlās melna, izliekta caurule, kuras apaļais gals apstājās Pavļikam tieši pie lūpām.

—   Iedzer, bičo, iedzer, — laipni mudināja zoologs, — tev kļūs labāk.

Pavļiks paņēma cauruli mutē un norija dažus malkus. Neviļus pavērdamies sānis, viņš piepeši ieraudzīja bries­mīgo zobenzivs ķermeni un, strauji piecēlies, šausmās sastinga. Skvorešņa sāka smieties un uzlika roku Pav­ļikam uz pleca.

—   Tu, Pavļik, tagad esi varonis! Skat, kādu milzeni nogalinājis! Vareni, puis!

—   Es pat nepaguvu apskatīties, — pasmaidījis Pav­ļiks atbildēja vārgā balsī. — Viņa tik strauji metās man virsū . ..

—   Bet tagad uz mājām, žiglāk uz mājām, Skvo­rešņa! — zoologs steidzināja.

—  Tieši tā, uz mājām, biedri Lord! — jautri atsaucās Skvorešņa.

Pēc mirkļa zem zoologa un Skvorešņas mugursomām jau griezās skrūves. Uz milža lielajām rokām Pavļiks iekārtojās ērti kā šūpulī. Strauji šķeļot ūdeņus, visi trīs trauca pār lēzeno nogāzi uz okeana tumšajām dzīlēm.

Sešsimt piecdesmit metru dziļumā prožektora stars šķita kā milzīgs, spilgti zils tunelis, kas izurbts biezajā, necaurredzamajā, samtaini melnajā tumsā. Tuneļa tālā­kais gals žilbinoši mirdzēja kā kausēta metala lāse, ka­mēr tuvākais līdzinājās platai piltuves atverei, ko pama­zām pārmāc un aprij apkārtējā tumsa.

Zoologs un Skvorešņa ar Pavļiku uz rokām joņoja ar divām desmitdaļām pilna ātruma gar gaismas tuneli, tu­rēdamies no tā mazliet sānis. Vājš, zilgans atspulgs krita uz viņu sejām un metala skafandriem. Pašā tunelī kā uz caurspīdīga, sudrabaina ekrana ņirbēja zivju silueti. Zivis parādījās pēkšņi, brīdi rotājās it kā neparastās gais­mas plūsmas apskurbinātas vai arī kā apburtas ilgi un nekustīgi karājās, līdz nozuda tikpat pēkšņi, kā bija pa­rādījušās, it kā izkusa.

Zoologs novērsās no prožektora staru šalts, un viņam šķita, ka visapkārt ap sevi viņš redz dīvainas, neparastām zvaigznēm nosētas, melnas debesis, kas augšā, aizmugurē, metas mazliet gaišākas.

Šīs zvaigznes — gaiši zilas, sarkanas, zaļas, sudra­botas — lidoja visos virzienos — gan uzliesmojot, gan nodziestot, gan kā atsevišķas uguntiņas, gan savijoties mirdzošos gredzenos un saveroties pērļu diadēmās, gan izstiepjoties kā daudzkrāsainas, mirgojošas vijas.

Tiklab prožektoru staru kūlī, kā arī tam apkārt vizo­šajos punktos, lāsumos un līnijās zoologs saskatīja vai uzminēja viņam zināmos dzīvniekus» kas dažkārt bija iz­vilkti ar dziļūdeņu traļiem un tīkliem, vai arī retas reizes" apciemojuši jūras bioloģiskās un zooloģiskās stacijas un laboratorijas. Bet vēl biežāk viņš nonāca strupceļā, pir­moreiz vērodams milzumu dīvainu, nevienam vēl nezi­nāmu radījumu.

Cik daudz negaidīta vēl sevī slēpj šīs bezgalīgās okeana dzīles. Ko nozīmē visasprātīgākie zvejas paņē­mieni stiprajiem, ātrajiem un veiklajiem dziļumu iemītnie­kiem. Ko gan izceļ virspusē šie nožēlojamie aklās zvejas rīki — vienīgi visgausākās vai vismazākās un visvājākās būtnes, kas apdzīvo šīs noslēpumainās, neatminētu mīklu pilnās okeana dzīles!

Viss, ar ko zoologs īsajā laikā jau bija paguvis iepazī­ties, braucot brīnišķīgajā kuģī, viņam parādīja, cik iero­bežotas, nabadzīgas un nejaušas ir zināšanas, kādas līdz šim bijušas zinātnei par jūru, tās dzīvi un dzīvību tajā. Tikai tagad, parādoties šim kuģim, okeanogrāfijā, jūras fizika, ķīmija un bioloģija sāks izraisīties no bērna autiem. Zoologa krūtis sajūsmā cilājās, domājot, ka tieši viņš ir pirmais, kas brīvi un tieši pēta jūru un tās dzīvi patiesos, dabiskos apstākļos.

Milzīga ēna, kas atgādināja liela kašaiota siluetu, pa­rādījās tumsā, tikko iezīmēdamās prožektora gaismas vā­jajā atspulgā.

—  Tā, nu esam mājās, — pēc brītiņa sacīja zoologs — Izsaucu zemūdeni.

Atstatumu, kas šķīra Pavļika un zobenzivs cīņas vietu no zemūdenes, šos desmit kilometrus, zoologs ar Skvo- rešņu bija veikuši tikai desmit minūtēs.

Viņi tuvojās zemūdenes labās puses bortam, no kura vidus divpadsmit miljardu sveču jaudas prožektors ar ne­gantu spēku raidīja staru šalti. Gaismas tunelis še šķita piepildīts ar kausētu, žilbinoši baltu metālu. Neviena dzīva būtne simt metru atstatumā no prožektora nevarēja izturēt šās gaismas spilgtumu. Bet tās būtnes, kas nejauši gadījās prožektora staru vērsmē, acumirklī kļuva aklas un, uz ilgu laiku paralizētas, nevarīgi grima dibenā.