Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Skvorešņas kājas līdz potītēm bija iegrimušas smiltīs. Aiz pārpūles sasarkušo seju klāja sviedri. Satracinātā

haizivs purināja kabeli uz visām pusēm, taču nespēja to izraut no milža rokām.

Izvilcis no maksts dunci, zoologs metās pie haizivs.

—   Cimdus, cimdus, Lord! — ieaurojās Skvorešņa* svaidīdamies līdzi satrakotās haizivs kustībām. — Ar dunci neko neizdarīsiet!

Zoologs apstājās. Vienā mirklī cimdi bija uzmaukti un podziņas aizpogātas, nākošajā mirklī divas plaukstas viegli saspieda haizivi no abām pusēm. Haizivs nodrebēja kā no elektriskas strāvas sitiena, krampjaini saritinājās gandrīz gredzenā, ar neticamu spēku izstiepās taisna, kā kaķēnus katru uz savu pusi aizmēzdama Skvorešņu un zoologu. Tad viņa paplēta rīkli un, krampjaini drebēt dama, nolaidās dibenā.

Zoologs mirklī pietrūkās kājās, bet Skvorešņa pie­cēlās lēnām, ar pūlēm.

—   Kā tas notika, Skvorešņa?

—   Fū-u-u … Ļaujiet atvilkt elpu … Ja jūs būtu aiz­kavējies par pāris minūtēm, slikti būtu klājies… mašī­nām. Sī trakā izbadojusies zivs noturēja kabeli par kaut ko ēdamu un ieķērās tajā. Vai saprotat, Arsen Davidovič, kas notiktu ar agregatiem, ja viņa būtu izrāvusi kabeli no jumoliem?! Ieplūdušā ūdens spiediens vārīgās maši- nas būtu iznīcinājis. No kabeļa tai vietā, kur haizivs to bija satvērusi, es iztaisīju cilpu un, ieķēries tajā, saņēmu pa roku visus zivs triecienus Sākumā šim trakajam lo­pam situ pa purnu un acīm, taču haizivs tikai purināja galvu, tomēr kabeli vaļā nelaida un briesmīgi to raustīja, ārdīdamās ar asti. Tad ar otru roku es satvēru viņas asti. Ir gan spēks!

—   Kāpēc tad jūs nelaidāt darbā savus cimdus?

—   Tāpēc, ka baidījos izlaist no rokām kabeli. Piķis viņu sazina, ko haizivs būtu tobrīd izdarījusi. Bet kur tad Pavļiks? Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš palicis kaut kur iepakaļ?

Zoologs sāka uztraukties.

—   Ak tu tētiņ! — viņš iekliedzās. — Pavisam pie­mirsu. Pavļik! Pavļik! Kāpēc tu klusē? Pavļik! …

Viņš noraizējies pavērās Skvorešņā.

—   Vai arī jūs nedzirdat atbildi?

Milzis bija satraukts. Kā vienmēr tādos brīžos Skvo- rešņa tūdaļ sāka lietot uktaiņu un krievu vārdus trakā sa­jaukumā, ko viņš dēvēja par «dzimto mēli». Dažādi ap­stākļi bija par cēloni šīs «mēles» tapšanai un Skvorešņas pārliecībai, ka viņš runā «dzimtajā mēlē»: gan Voroņežas rajonā, kur viņš bija piedzimis kādā no pusukrainiskiem, puskrieviskiem ciemiem, gan desmitgadīgajā krievu skolā iegūtā izglītība un tā lielā mīlestība pret krievu literatūru, it īpaši pret krievu dzejniekiem, kādu viņš izjuta vienlai­kus ar dedzīgo jūsmu par Sevčenko un Kocjubinski, un beidzot dienests flotē — sākumā virsūdens, bet vēlāk un līdz pat šim laikam — zemūdens flotē.

—    Nē, nekā nedzirdu, — viņš teica, skaļi elsodams un ar neslēptām dusmām piebilda: — Kur t' jūs puikiņu esat pazudinājuši, biedri Lord?

—   Viņš atpalika no manis korāļu biezoknī, kad es steidzos pie jums, Skvorešņa . .. Pavļik! Pavļik! Atbildi taču . .. Viņš klusē… Ar viņu ir kas noticis, — zoologs sacīja. — Skriesim, Skvorešņa!

—   Vajadzēja atgriezties pie viņa un nevis skriet p! e manis. Velns mani nebūtu parāvis, ja es dabūtu vēl des­mit belzienus. Iedarbiniet skrūvi, bet es laidīšos jums pakaļ.

Viņš atvēra patronsomu, kas bija piestiprināta pie jos­tas, un nospieda vienu no daudzajām pogām uz garenās vadības pults. Atskanēja balss:

—   Runā vecākais leitnants Bogrovs. Ko teiksiet, Skvorešņa?

Skvorešņa pēc paraduma atlieca plecus, izstiepās un teica:

—   Steidzams ziņojums: zēns Pavļiks, kas atrodas uz kuģa, dodamies kopā ar biedru Lordkipanidzi uz darba vietu punktā numur seši Korāļu sēklī, pa ceļam atpalicis no biedra Lordkipanidzes, nomaldījies korāļu biezokņos un vairs neatbild uz izsaukumu. Biedrs Lordkipanidze, kas pēc mana izsaukuma steidzās man palīgā sakarā ar haizivs uzbrukumu kabelim un man, pašlaik atrodas šeit. Lūdzu atļauju doties meklēt zēnu, kā ari atsūtiet man uz punktu maiņu.

—   Labi, Skvorešņa, — atskanēja steidzīga atbilde, — nekavējoties dodieties meklēt zēnu. Maiņu aizsūtīšu, negaidiet to.

—   Klausos, biedri vecākais leitnant!

Viņš satver?, zemē gulošo lāpstiņu un aši apbēra ka­beli ar smiltīm. Pa to laiku zoologs pie jostas atvēra va­dības pulti un nospieda pogu. No muguras kupra apakšē­jās daļas izšāvās resns stienis, atvērās kā zieds un pār­vērtās nelielā skrūvē. Tai pašā laikā uz kājām atritinājās metala stulpiņi un pārvērtās par horizontālām un verti­kālām stūrēm. Zoologs pabīdīja sviriņu, skrūve sāka ātri griezties, un zinātnieks puszviļus, kājas sakļāvis, traucās uz priekšu, ar ķiveri šķeldams ūdeni un kāju pēdām va­dīdams stūres. Pēc mirkļa kā milzīga torpēda viņam garām aizšāvās Skvorešņa. Lai cik noraizējies un uztrau­cies bija zoologs, redzot strauji aiztraucamies Skvoreš­ņas vareno slāvu, viņš nevarēja apvaldīl nevilšu sajūs­mas izsaucienu.

—   Cik brīnišķīgs Krepina izgudrojums! — viņš no­čukstēja.

—   Ko jūs sacījāt?

—   Tāpat vien, neko … — zoologs samulsa.

Viņam šķita nepiedodami tagad domāt par ko citu, izņemot Pavļiku.

—   Ātrāk, Lord! Ātrāk!