Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

 — Ļoti vienkārši, bičo. Somā uz muguras atrodas daži mazi akumulatori ar lielu elektrības krājumu. Turpat arī patronas ar šķidrā skābekļa krājumu četrdesmit astoņām stundām; ogļskābes, mitruma un citu kaitīgo el­pošanas produktu uzsūcēji; sīks, taču spēcīgs motors skrū­vei, kas palīdz pārvietoties. Bet priekšējā somā uz krū­tīm — termosi ar karstu buljonu vai kakao. No termosiem uz muti stiepjas gumijas caurules ar cietiem uzgaļiem; termosiem līdzās — neliela radiotelefona stacija, ar kuras palīdzību var uzņemt sakarus un sarunāties vienā laikā ar vairākām citām tādām pašām stacijām līdz divsimt kilometru attālumā. Ķiverē pie ausīm atrodas klausāmās austiņas, bet apakšā, pie zoda — mikrofons. Uz ķiveres pretī ūdenslīdēja pierei — spēcīga elektriskā laterna. Tās stari spiežas cauri ūdenim septiņdesmit piecus metrus uz priekšu. Un visas šis ierīces un meclianismus tu vadi ar dažādu pogu, sviru un kloķīšu palīdzību, kas atrodas uz vadības pults tavā patronsomā pie jostas … Taču tas viss tev jāzina arī bez šīs lekcijas, citādi tu tagad nevarētu kopā ar mani klaiņot še zem ūdens.

—   Nūjā! Es, protams, to jau zinu. Gribēju tikai uz­zināt, kā tas viss darbojas. Kā, piemēram, akumulatoros sakrājas tik daudz elektrības? Kā darbojas mūsu elek­triskie kaujas cimdi? Ar ko šauj mūsu ultraskaņas pistoles?

—   Ā! Palūk, kas tevi interesē, bičo! Tie ir nopietnāki jautājumi, — zoologs atbildēja. — Taču, diemžēl, tos va­jadzēs atlikt. Redzi, mēs esam jau pie korāļu rifiem. Drīz nonāksim pie Skvorešņas.

Priekšā caur ūdens stiklaino zaļganumu kā meža mala neskaidrām kontūrām sāka parādīties krūmiņi un sīki kociņi: zemi, bez lapām, vienīgi ar stumbru un zariem, savijusies, mezglaini, gan resni, uzblīduši kā kaktusi, gan tievi un taisni kā kārklu vicas.

—   Starp citu, — zoologs turpināja, — ļoti iespējams, ka Skvorešņa šeit darbu būs pabeidzis un pārgājis uz citu vietu. Jāuzzina.

Viņš piespieda tikko manāmu izcilni uz patronsomas. Priekšējā sieniņa atsprāga vaļā un palika karājamies eņ­ģēs, atklājot patronsomā rindu podziņu ar reljefiem cipa­riem un sviras virs lociņiem ar iedaļām.

Ejot zoologs parāva vienu podziņu mazliet lejup, no­stiprināja to jaunajā vietā un piespieda.

Zoologs sāka klausīties un apstājās. Viņa sejā pavī­dēja neizpratne un nemiers.

—   Pārslēdzies uz Skvorešņu, — viņš uzsauca Pavļi- kam. — Nospied podziņu numur divpadsmit. Nekā nesaprotu … Kas tur notiek?

Pavļiks žigli atvēra patronsomu un pārslēdza savu radiouztvērēju uz citu staciju. Viņa ķiverē ielauzās sa­raustītas elpas svelpjošais troksnis kopā ar aizsmakušu lamu vārdu un kliedzienu straumi:

—   Atdod! … Atdod, nolādētais lops! … Nu es tevi sapurināšu … Padomju mantas iegribējies? ,.. Mani ne- aizstiepsi… Nē, bral… Neizdosies!

Pēc tam — kā malkas cirtējs:

—   Uh-h-h! … Se tev! Uh-h-h!

Tad izmisīgs kliedziens:

—   Tprū-ū-ū! Stāvi! Stāvi! Kur velcies, indīgā čūska!

Zoologs neizturēja.

—   Skvorešņa! Kas noticis? — viņš sāka skaļi kliegt satrauktā balsī. — Ar ko jūs cīnāties?

—    Lord! — zoologa un Pavļika ķiverē atskanēja aiz­elsusies balss. — Ātrāk pie manis! Citādi šis rāpulis … pārraus šļūteni. Ātrāk, ātrāk! … Uh-h-h! Uh-h-h! Re, kur sīksta dzīvība, riebeklis! . . .

—   Skrējām! — izsaucās zoologs. — Turieties!

Viņš sāka skriet uz priekšu, uz korāļu smalces malu.

—    Seko man, Pavļik! Šķel ūdeni ar plecu! Ar plecu uz priekšu! Nepaliec iepakaļ! Skrūvi nav vērts iedarbināt, nav vairs tālu.

Skriet tomēr bija pagrūti. Ūdens pretojās, elastīgi šū­podamies. Taču pēc brītiņa zoologs ar Pavļiku ielauzās biezoknī. Lai kā Pavļiks bija noraizējies un izbijies, taču uz acumirkli viņš sastinga mēmā sajūsmā. Tas, kas, iz­tālēm ieskatoties, no zaļganās, biezās tumsas atgādināja kailus, čokurainus krūmājus, tuvumā, gaismā, izrādījās pasakaini krāšņs dārzs. Visus stumbrus un bezlapu za­rus viscaur klāja dzīvi ziedi, zvaigznītes ar mēlītēm, kas bija līdzīgas izstieptām ziedlapiņām visās krāsās un vis­smalkākās krāsu niansēs — tās bija maigi sārtas un asinssarkanas, dzidri zilgas kā dūmaka un emaljas zilas, dzelteni oranžas kā zelts un tumši zaļas kā smaragds. Tie bija korāļi — gan mazi, tieviņi, līklīki zariņi, pieli­puši pie klints sāniem, gan plašas kolonijas, kas sastāv no miljoniem sīku dzīvnieku — puķu, kuras ar saviem ķermenīšiem klāj iepriekšējo audžu varenās, atmirušās masas. Lielie, raibie ziedkausiņi pie šo koloniju pakājes arī bija korāļi, un pat raibās sūnas starp tiem sastāvēja no miljoniem un miljardiem sīku dzīvu ziediņu.

Dārzs dzīvoja un slēpa sevī — savās aizās, tuneļos, grotās, lielās un mazās alās, savu stumbru un zaru vi­jumos — bagātu, spilgtu, rosīgu dzīvi. Mirdzošas, it kā no raiba, daudzkrāsaina metala izlietas zivis, — sākot ar vissīkākām sardinēm, līdz lielām, koši krāšainām papa- gaiļzivīm, — veseliem mākoņiem šaudījās gluži kā tropu putni korāļu biezoknī. Skaisti, caurspīdīgi vēzīši rāpoja