Читаем Zudusi pasaule полностью

Smīnlgā sarkanā seja atkal pazuda, un man pievērsās sārtais, plikais pakausis rudu matiņu ielokā; saruna bija beigusies.

Tūdaļ devos uz «Mežoņu klubu», taču pa ceļam vēl iegriezos Adelfi terasē un, domās nogrimis, pāri margām ilgi raudzījos tumšajā, eļļainajā upes ūdenī. Visskaidrāk un saprātīgāk man domāšana allaž vedas svaigā gaisā. Izvilku no kabatas lapiņu ar profesora Celindžera varoņ­darbu sarakstu un elektriskās spuldzes gaismā vēlreiz to pārlasīju. Un tad man uznāca kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt citādi kā tikai par iedvesmu. Jau no tā vien, ko biju dzirdējis par šo kašķīgo profesoru, man kļuva skaidrs, ka avīžniekam nav ne vismazāko cerību viņam piekļūt. Taču īsajā biogrāfijā divkārt pieminētā tieksme uz apvainojumu atbildēt tikai ar apvainojumu liecināja, ka zinātnē viņš ir īsts fanātiķis. Vai tieši te nepavērās iespēja, kā tikt klāt profesoram? Pamēģināšu.

Es iegāju klubā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri vienpa­dsmitiem, un lielā zāle šķita pilna kā piebāzta, kaut gan īstais pulcēšanās brīdis vēl nebija pienācis. Pamanīju kādu garu, kalsnu vīru sēžam atzveltnī pie kamīna. Kad piestūmu savu krēslu tuvāk, viņš pagriezās pret mani. Neko labāku nebūtu varējis iedomāties,— tas bija Tārps Henrijs no žurnāla «Nature»— tievs, izžuvis, tīrie kauli un āda, taču tuvāku cilvēku sabiedrībā pazīstams ar savu laipnību un labsirdību. Es tūdaļ ķēros vērsim pie ragiem.

—  Ko jūs zināt par profesoru Celindžeru?

—  Celindžeru?— Viņš netīksmē savilka uzacis. — Celin­džers ir tas cilvēks, kas nāca klajā ar Dažādiem mednieku stāstiem par savu braucienu uz Dienvidameriku.

—  Ar kādiem mednieku stāstiem?

Ak, tīrās blēņas par kaut kādiem dīvainiem dzīvnie­kiem, ko viņš it kā atklājis. Vēlāk gan laikam pats no tiaviem vārdiem atteicās. Lai nu kā, vismaz viņš ir apklusis. Atceros vēl kādu Reitera aģentūrai sniegtu Interviju, pēc kuras sacēlās tāds tracis, ka Celindžers tmprata — labi nebūs. Gaužām apšaubāms pasākums. At­radās jau viens otrs lētticīgais, kas viņa stāstus uzņēma nopietni, taču nepagāja ilgs laiks, un ari tos viņš bija aizbaidījis.

—  Kādā veidā?

—  Kā to teikt, ar savu neciešamo rupjību un neiespē­jamo uzvešanos. Kaut vai, piemēram, nabaga vecais Vedlijs no Zooloģijas institūta. Aizsūtīja Celindžeram vēstuli: «Zooloģijas institūta prezidents apliecina cieņu profesoram Celindžeram un uzskatītu par lielu labvēlību, ja profesors parādītu institūta darbiniekiem godu, ieraz­damies uz viņu nākamo apspriedi.» Atbilde bija neiedo­mājami rupja.

—  Ko jūs sakāt!

—  Ja izsvītrotu necenzējamos vārdus, tā skanētu apmē­ram šādi: «Profesors Celindžers apliecina cieņu Zooloģi­jas institūta prezidentam un uzskatītu par lielu labvēlību, ja viņš aizvāktos pie velna.»

—  Dievs tēvs!

—  Jā, tieši to pašu laikam gan sacīja arī vecais Vedlijs. Atceros viņa vaimanas tai pašā apspriedē: «Piecdesmit gadu ilgajā sadarbībā ar zinātnes pārstāvjiem… » Sis gadījums nabadziņu pavisam sabeidza.

—  Un ko vēl jūs varat pastāstīt par Celindžeru?

—  Es, kā jūs zināt, esmu bakteriologs. Mana pasaule saskatāma mikroskopā deviņsimtkārtīgā palielinājumā. Un tas, ko var saredzēt ar neapbruņotu aci, mani tikpat kā neinteresē. Mans darbalauks ir izzināmās pasaules galējā robeža, un es jūtos kā no laivas izmests, kad, atstājis savu kabinetu, nonāku saskarē ar jums, cilvē­kiem,— šiem lielajiem, rupjajiem, neaptēstajiem radīju­miem. Mūždien cenšos turēties savrup, tenkās nepiedalos un tomēr zinātnisku disputu vakaros gribot negribot esmu šo to dzirdējis par profesoru Celindžeru, jo viņš pieder pie tiem tipiem, kurus nav iespējams neievērot. Sis patiešām gudrais cilvēks ir stiprs un enerģijas pārpilns kā līdz galam uzlādēta baterija, taču arī ķildīgs un nesaticīgs maniaks, turklāt reizēm negodīgs līdzekļu izvēlē. Viņš aizgāja pat tik tālu, ka viltoja kaut kādas fotogrāfijas, kas it kā būtu uzņemtas Dienvidamerikas ekspedīcijas laikā.

—  Jūs sakāt — Celindžers esot maniaks. Bet kāda ir viņa mānija?

—  Vai viņam trūkst māniju, taču pati pēdējā ir saistīta ar Veismani un evolūcijas teoriju. Vīnē viņš ar savu runu it kā esot izraisījis pamatīgu skandālu.

—  Vai jūs nevarētu pastāstīt man kaut vai pašu galveno?

—  Patlaban ne, bet mums redakcijā ir kongresa proto­kolu tulkojums. Varbūt jūs ienāktu paskatīties?

—  Tas būtu ļoti jauki. Man uzdots intervēt šo cilvēku un nu jāmeklē ceļš, kā viņam piekļūt. Lielais paldies, ka sniedzāt palīdzīgu roku. Ja vien nav par vēlu, varu iet jums tūdaļ līdzi.