Читаем Zudusi pasaule полностью

—   Cik prozaisks iemesls! Tā jau zūd visa romantika. Taču, lai kas jūs būtu mudinājis tā rīkoties, es priecājos, ka jūs tomēr nokāpāt šahtā.— Viņa sniedza man roku, turklāt tik jauki un cēli, ka man atlika vienīgi noliekties un to noskūpstīt.— Laikam gan esmu gaužām neprātīga, vēL arvien lolodama jaunas meitenes sapņus. Taču man šie sapņi šķiet tik reāli, gluži kā daļa no manis pašas, un es nespēju no tiem atteikties. Ja apprecēšos, tad tikai ar slavenu cilvēku.

—  Un kāpēc gan ne!— es iesaucos.— Tieši tādas sievie­tes kā jūs spēj iedvesmot vīriešus. Dodiet man iespēju, un tad jau redzēsim, vai es pratīšu to izmantot. Lai gan, kā jūs teicāt, ikvienam cilvēkam jāprot pašam rast izdevību, nevis jāgaida, kamēr tā iekritīs rokās. Paraugieties uz Klaivu! Kas viņš bija — kantorists, vairāk nekas — un tomēr iekaroja Indiju. Goda vārds! Arī es vēl kaut ko izdarīšu!

Gledisa iesmējās par negaidīto mana kvēlā īru tempera­menta izpausmi.

—  Kāpēc gan ne?— viņa sacīja.— Jums ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs,— jaunība, veselība, spēks, izglītība, enerģija. Man bija gaužām nepatīkami, ka jūs aizsākāt šo sarunu. Taču tagad es priecājos . .. ļoti priecājos … ja jau tā izraisījusi jums tādas domas.

—  Un ja nu es …

Viņas roka, silta kā samts, uzgūlās man uz lūpām.

—  Ne vārda vairāk, ser. Jums vajadzēja būt redakcijā jau pirms pusstundas, bet man nepietika drosmes to atgādināt. Varbūt kādudien, kad jūs būsiet izcīnījis savu vietu pasaulē, mēs par to visu vēlreiz parunāsim.

Un tā es, sirdij gavilējot, šai miglainajā novembra vakarā metos pakaļ Kembervelas tramvajam, cieši nolē­mis, ka nepaies pat ne diena, kad jau būšu radis iespēju veikt savas izredzētās cienīgu varoņdarbu. Taču kurš gan visā plašajā pasaulē būtu spējis iedomāties, kādā neti­camā veidā izpaudīsies šī mana varonīgā rīcība un kādā dīvainā ceļā es pie tās nonākšu?

Iespējams, ka lasītājam šī ievada nodaļa galu galā šķitīs uzrakstīta bez jebkāda sakara ar manu stāstu; tomēr, ja nebūtu šā ievada, neiznāktu arī pats stāsts, jo vienīgi tad, kad cilvēks dodas pasaulē, cieši ieņēmis galvā domu, ka varoņdarbi viņu gaida uz katra soļa, un no visas sirds vēlas tvert jebkuru izdevību, vienīgi tad viņš spēj pamest ierasto dzīvi, kā to darīju es, un uzdrošinās doties pretim tai noslēpumu miglā tītajai brīnumzemei, kur viņu gaida vareni piedzīvojumi un tikpat varens atalgojums.

Tātad iedomājieties mani — kā es, visniecīgākais no niecīgajiem, šobrīd jutos «Daily Gazette» redakcijā, kā degu nepacietībā jau to pašu vakaru, ja vien būs iespē­jams, atrast izdevību veikt manas Gledisas cienīgu varoņ­darbu. Vai tā bija cietsirdība vai varbūt patmīlība, kas lika Gledisai prasīt, lai es viņai par godu riskēju ar savu dzīvību? Šādas domas var ienākt prātā cilvēkam pus­mūža vecumā, bet nekad ne divdesmit trīs gadus vecam jauneklim, kas tvīkst pirmās mīlas kvēlē.

Man allaž ir paticis vecais Makārdls — mūžam īgnais, salīkušais, sarkanmatainais mūsu avīzes jaunāko ziņu redaktors, un man šķiet, ka arī es viņam itin labi patīku. Mūsu īstenais saimnieks, protams, bija Bomonts, taču viņš pastāvīgi dzīvoja Olimpa augstumu retinātajā at­mosfērā, no kurienes viņa skatienu nespēja saistīt noti­kumi, kas šķita niecīgāki par starptautiskām krīzēm vai šķelšanos ministru kabinetā. Dažkārt mēs redzējām, kā viņš vientuļi un cēli iesoļo savā svētnīcā, acīm veroties kaut kādās nenosakāmās tālēs un prātam kavējoties pie Balkānu pussalas vai Persijas jūras līča. Viņš bija un palika mums neaizsniedzams. Toties allaž varējām griez­ties pie viņa pirmā vietnieka mistera Makārdla. Kad es iegāju Makārdla kabinetā, vecais vīrs pamāja man ar galvu un uzbīdīja acenes uz plikās pieres.

—  Nu, mister Meloun, tā vien šķiet, ka jūs gūstat it krietnus panākumus,— viņš laipni sacīja savā mazliet īpatnējā skotu izrunā.

Es pateicos.

—  Jūsu apraksts par eksploziju ogļu šahtā bija lielisks. Tāpat par ugunsgrēku Sautvorkā. Jums ir pamatīgs aprakstnieka ķēriens. Vai gribējāt ko sacīt?

—  Jā, man ir lūgums.

Makārdls it kā satrūkās, un viņa acis izvairījās no mana skatiena.

—  Nu, nu! Un tas būtu?

—  Vai jūs, ser, nevarētu atrast par iespējamu aizsūtīt mani kaut kur mūsu avīzes uzdevumā? Es darītu visu, kas manos spēkos, lai uzdevumu godam izpildītu un pārvestu jums labu materiālu.

—  Kāds uzdevums jums īsti ir prātā, mister Meloun?

—  Kā to teikt, ser,— vienalga, kāds, lai tikai tas būtu saistīts ar piedzīvojumiem un briesmām. Es nudien da­rītu visu, ko vien spētu. Un, jo grūtāks šis uzdevums, jo labāk.

—  Jūs acīmredzot alktin alkstat likt uz spēles savu dzīvību.

—  Nē, tikai attaisnot savu dzīvi, ser.