Читаем Zudusi pasaule полностью

Jau iepriekš minēju, ka lords Rokstons neprātīgi mīl Dienvidameriku. Viņš par to runāja ar tādu aizrautību, ka arī sarunu biedrs nespēja palikt vienaldzīgs, un pat man, kam nebija nekādas jēgas par šo kontinentu, radās interese to izzināt. Kaut es spētu atspoguļot viņa stāstu burvību — to īpatnējo skaistumu, kurā precīzas zināša­nas savijās ar krāšņu izdomu, tā ka lorda Džona stāstī­juma laikā pat no profesora liesās sejas pamazām nozuda ciniskais un skeptiskais smaids! Lords Rokstons stāstīja mums par varenās upes vēsturi, cik ātri tā tikusi izpētīta (jau pirmie iekarotāji, kas ieradās Peru, šķērsojuši visu kontinentu pa Amazoni) un cik daudz noslēpumu tā vēl glabā aiz saviem mūžam mainīgajiem krastiem.

— Kas atrodas tur?— viņš reizēm iesaucās, norādī­dams ziemeļu virzienā.— Meži un purvi, un necaurejami džungļi. Kurš var pateikt, ko tie sevī slēpj? Un tur — dienvidu pusē? Mežonīgi noauguši dumbrāji, kur savu kāju vēl nav spēris neviens baltais. Nezināmais ir mums visapkārt. Ko mēs zinām, kas slēpjas aiz šīs upes krastiem? Kurš ņemsies apgalvot, kas šai zemē ir un kas nav iespējams? Kāpēc gan lai vecajam Celindžeram nebūtu taisnība?

Pēc šāda nepārprotama izaicinājuma profesora Samer- lija sejā atkal parādījās ietiepīgais smīns, un, galvu ironiski šūpodams, viņš pūta dūmu mutuļus no savas īsās pīpītes, ne ar vienu skaņu nepārtraucot netīkamo klusē­šanu.

Tas ari pagaidām ir viss par maniem baltajiem ceļabied­riem, kuru raksturs un trūkumi, gluži tāpat kā manējie, atklāsies stāstījuma tālākajā gaitā. Taču jau šobrīd, domāju, ir vērts pieminēt mūsu pavadoņus, kuriem droši vien būs it svarīga nozīme gaidāmajos notikumos. Pir­mais no viņiem ir milzīgs nēģeris, vārdā Sambo, īsts melns Hērakls, strādīgs kā zirgs un apmēram ar zirga saprašanu. Viņu mēs pieņēmām jau Parā pēc tvaikoņu sabiedrības rekomendācijas, jo uz tās kuģiem viņš ir iemācījies kaut ko apjēgt un pasacīt angļu valodā.

Turpat Parā mēs pievācām arī Gomesu un Manuelu — jaukteņus no upes augšteces, kuri tikko bija atveduši uz šejieni sarkankoka kravu. Abi ir melnīgsnēji, bārdu noauguši un mežonīgi, turklāt veikli un izmanīgi kā panteras. Visa viņu līdzšinējā dzīve pagājusi tieši tais Amazones augšteces apgabalos, kurus mums vajadzēs izpētīt, un tieši tādēļ lords Džons arī nolēma viņus pieņemt. Gomesam vēl ir tā priekšrocība, ka viņš nevaino­jami runā angliski. Abi šie vīri uzņēmās pienākumu apkalpot mūs — gatavot ēdienu, airēt un darīt visu citu par piecpadsmit dolāriem mēnesī. Vēl mēs savervējām trīs moho cilts pārstāvjus no Bolīvijas — šī cilts zivju zvejā un airēšanā ir visveiklākā no visām Amazones indiāņu ciltīm. Gados vecāko nosaucām cilts vārdā par Moho, bet abus pārējos — par Hozē un Fernando. Tātad trīs baltie, divi jaukteņi, viens nēģeris un trīs indiāņi — tāds bija mūsu mazās ekspedīcijas personālais sastāvs, kas Manausā gaidīja turpmākos rīkojumus, iekams devā­mies veikt neparasto uzdevumu.

Beidzot, pēc veselu nedēļu ilgas nogurdinošas nīkšanas, pienāca gaidītā diena un stunda. Iedomājieties ēnaino viesistabu mistera Sortmena namā Santuignasiu, divas jūdzes no Manausas. Aiz loga žilbinoši spīd iesārti zeltaina saule, palmu ēnas krīt melnas un tikpat asi iezīmētas kā paši koki. Gaiss ir kluss un rāms, dzirdama pat kukaiņu sīkšana — daudzbalsīgs tropu koris, kurā var saklausīt gan bites dobjo dūkšanu, gan moskītu augsto, spalgo svilpoņu. Aiz verandas ierīkots mazs, ar kaktusu dzīvžogu apjozts dārziņš — te aug ziedošu krūmu puduri, un virs tiem, spulgajā gaismā vizuļodami, lidinās lieli, zili tauriņi un sīkie kolibri. Mēs sēžam istabā ap pītu galdu, uz kura nolikta aizzīmogotā aploksne. Uz aploksnes profesora Celindžera ķeburainajā rokrakstā šādi vārdi:

«Instrukcija lordam Džonam Rokstonam un pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem. Atvērt Manausā 15. jūlijā tieši pulksten divpadsmitos.»

Uz galda sev blakus lords Džons bija nolicis pulksteni.

—  Vēl septiņas minūtes,— viņš sacīja.— Večuks nu­dien ir gaužām precīzs.

Profesors Samerlijs nīgri pasmaidīja, saņemdams ap­loksni izdēdējušajā rokā.

—   Kāda gan tur atšķirība, vai mēs to atveram tūdaļ vai pēc septiņām minūtēm?— viņš sacīja.— Tāpat nekā cita te nav kā vienas blēdības un ākstīšanās, ar ko diemžēl tik slavens šīs vēstules rakstītājs.

—  Nē, nē, ievērosim tomēr visus godīgas spēles noteiku­mus,— teica lords Džons.— Visu šo izrādi vada vecais Celindžers, bet mēs šeit atrodamies tikai aiz viņa žēlastī­bas un rīkotos gaužām nekrietni, neizpildīdami viņa priekšrakstus par šo vēstuli.

—  Jauki gan!— nikni iesaucās profesors.— Jau Lon­donā man viss šis pasākums šķita absurds, bet nu gan varu teikt, ka tā ir tīrā bezjēdzība. Nezinu, kas ir šajā aploksnē, bet, ja tur nebūs nekā pilnīgi noteikta, es laikam gan kāpšu uz nākamā upes tvaikoņa un mēģināšu Parā noķert «Bolīviju». Galu galā man ir darāms daudz kas svarīgāks, lai es skraidītu pa pasauli, atspēkodams kāda vājprātīgā murgainos apgalvojumus. Nu, Rokston, tas brīdis ir pienācis.