Читаем Zudusi pasaule полностью

Bet tagad, mani pacietīgie lasītāji, es beidzu sarunu ar jums. Kopš šā brīža sazināsimies tikai ar avīzes starpnie­cību (ja šā stāsta turpinājums vispār kādreiz jūs sasniegs). Es atstāju redaktora ziņā pārskatu par notiku­miem, kuru rezultātā tiks veikta viena no visievērojamā- kām ekspedīcijām visā cilvēces vēsturē, un, ja arī man vairs nebūs lemts atgriezties Anglijā, jūs vismaz saņem­siet kaut kādas vēstis par to, kas notiks turpmāk. Sīs pēdējās rindas es rakstu pasažieru tvaikoņa «Franciska» salonā, un locis tās nogādās mistera Makārdla glabāšanā. Iekams aizveru savu piezīmju grāmatiņu, atļaujiet man uzskicēt vēl vienu — pēdējo — ainu, proti, to ainu, ko paņemšu līdzi piemiņai no dzimtenes. Ir drēgns, miglains vēla pavasara rīts; mirgo sīks, salts lietutiņš. Trīs spīdī­gos lietusmēteļos ģērbušies vīri soļo pa krastmalu uz lielā pasažieru tvaikoņa pusi; traps vēl nav pacelts, bet krastā jau plīvo zilais karogs, kas vēstī par kuģa drīzo atiešanu. Vīriem pa priekšu nesējs stumj ceļasomām, apmetņiem un šautenēm piekrautus ratiņus. Profesors Samerlijs, garš, skumīgs, nāk, tik tikko kājas vilkdams, un šķiet, ka viņš šobrīd dziļi nožēlo pats savu pārsteidzību. Lords Džons Rokstons mednieka cepuri galvā, apsējis siltu kaklautu, soļo mundri, un viņa kalsnā, enerģiskā seja starot staro. Par sevi varu teikt — es priecājos, ka gatavošanās steiga un šķiršanās skumjas jau palikušas pagātnē, un ne brīdi nešaubos, ka šis prieks redzams ikvienā manā solī. Kad mēs gandrīz jau esam pie kuģa, pēkšņi kaut kur aiz muguras atskan kāda balss. Tas ir profesors Celindžers, kurš apsolījās mūs pavadīt. Elsdams pūzdams, dusmās tumši pietvīcis, viņš skrien mums pakaļ.

— Nē, pateicos,— viņš saka,— uz kuģa es gan nevēlos kāpt. Tos pāris vārdus, kas man sakāmi, varu pateikt arī tepat. Es palūgšu neiedomāties, ka varbūt jūtos kaut kādā veidā jūsu parādnieks sakarā ar šo braucienu. Gribu, lai jūs saprastu, ka man šis pasākums ir galīgi vienaldzīgs un ka es nebūt neizjūtu ne vismazāko patei­cību. Patiesība ir un paliek patiesība, un, lai ko jūs no turienes ziņotu, nekas šo patiesību nespēj grozīt; jūs varat vienīgi satraukt jau aprimušos prātus un iesvelt ziņkārē dažu labu neveiksminieku. Mani norādījumi, kas noderēs jums ceļā, atrodas šajā aizzīmogotajā aploksnē. To jūs atvērsiet, kad būsiet sasnieguši Manausas pilsētu pie Amazones, taču ne agrāk par aploksnē norādīto dienu un stundu. Vai jūs mani sapratāt? Pilnīgi paļaujos uz jūsu godaprātu, ka mani noteikumi tiks stingri ievēroti. Nē, mister Meloun, es pat nedomāju ierobežot jūsu korespondenci, jo ceļojuma nolūks galu galā ir faktu noskaidrošana, tomēr es prasu, lai jūs nesniegtu precīzas ziņas par ceļa mērķi un lai nekas netiktu publicēts, iekams jūs pats nebūsiet atgriezies mājās. Palieciet sveiks, ser! Jums izdevās kaut drusku mazināt manu riebumu pret to nožēlojamo profesiju, pie kuras diemžēl piederat arī jūs. Palieciet sveiks, lord Džon! Zinātne jūsu prātam, cik noprotu, ir aizzieģelēta grāmata; taču jūs ne iedomāties nevarat, kādi medību lauki jūs tur gaida. Jums, bez šaubām, radīsies izdevība mednieku žurnālā aprakstīt, kā esat nošāvis dimorfodontu. Palieciet sveiks arī jūs, profesor Samerlij! Ja vien vēl esat spējīgs papildināt savas zināšanas, par ko, taisnību sakot, es stipri šaubos, jūs katrā ziņā atgriezīsieties Londonā daudz gudrāks.

Tad profesors Celindžers apsviedās uz papēža, un pēc mirkļa es no klāja redzēju viņa zemo, drukno stāvu pavīdam tālumā — viņš devās atpakaļ uz vilcienu.

Un nu jau mēs esam Lamanšā. Atskan pēdējais zvans, aicinādams nodot vēstules, un mēs sakām locim ardievas. Kopš šā brīža «tikai uz priekšu, tikai uz priekšu vien»! Lai dievs svētī visus, kas palika krastmalā, un ļauj mums laimīgi atgriezties.

Negribu apnikt tiem, kurus sasniegs šis stāsts, aprakstī­dams mūsu braucienu ar lepno pasažieru tvaikoni, tāpat arī negrasos stāstīt par to nedēļu, ko pavadīju Parā (gribētos vienīgi izteikt atzinību sabiedrībai «Pereira da Pinta», kas laipni palīdzēja mums ceļojuma piederumu iegādē). Pāris vārdos pieminēšu arī braucienu pa Ama­zoni — platu, lēni plūstošu, mālainu upi — tvaikonī, kas bija tikai drusku mazāks par to kuģi, kurš mūs pārveda pāri Atlantijas okeānam. Beidzot izbraucām cauri Obido- sas šaurumam un sasniedzām Manausu. Te mūs no gaužām nepievilcīgās vietējās viesnīcas paglāba Lielbri­tānijas un Brazīlijas tirdzniecības sabiedrības pārstāvis misters Sortmens. Viņa viesmīlīgajā namā nodzīvojām līdz tai dienai, kad mums tika atļauts atvērt vēstuli ar profesora Celindžera dotajiem norādījumiem. Pirms nonāku pie šās dienas neparastajiem notikumiem, man gribētos mazliet sīkāk aprakstīt savus ceļabiedrus un tos cilvēkus, kurus bijām paguvuši piepulcēt savai ekspedīci­jai jau Dienvidamerikā. Rakstu, neko neslēpjot, nodo­dams šā materiāla publicēšanas iespējas jūsu ziņā, mister Makārdl, jo tikai ar jūsu starpniecību tie var nonākt atklātībā.