Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Taču pirms Bleichmana atklājumiem neatrisināms šķita uzdevums — uztvert ūdenī un pārvērst redzamā at­tēlā tos bieži vien niecīgos infrasarkanos siltuma starus, ko ūdenī izstaro dzīvnieki un citi tur sastopamie priekš­meti.

Ūdens dzīvnieku temperatūra parasti ļoti maz pār­sniedz apkārtējā ūdens temperaturu. Vienīgi siltasiņu zī­dītāji, kā valzivis, kašaloti, delfini, roņi, valzirgi, laman- tlni, kas kādreiz no sauszemes pārvietojušies uz dzīvi ūdenī, saglabā augstu ķermeņa temperaturu, sava ārējā pārsega — biezās ādas un biezās zemādas tauku kārtas pasargāti. Visi pārējie ūdens dzīvnieki — moluski, jūras zvaigznes, vēži, krabji, bruņurupuči, zivis — zaudē gan­drīz visu siltumu, ko rada muskuļu darbs un vielu maiņa, un atdod to apkārtējam ūdenim. Un tomēr šo siltumu viņi ūdenim neatdod pilnīgi. Neliela siltuma daļa, kas dažreiz mērojama veseliem grādiem, bet dažreiz nepārsniedz simt­daļu grada, tomēr paliek viņu ķermenī.

Labākajiem virszemes infrasarkanajiem fotoaparatiem nebija vairs grūti pat no lielāka attāluma uztvert ļoti viegli sasildītu ķermeņu niecīgo izstarojumu. Turpretī infrasarkanajai fotografēšanai zem ūdens vislielākās grū­tības sagādāja tas, ka siltuma starus ūdens vide gandrīz pilnīgi uzsūc vai atstaro. Un tomēr Bleichmana aparatūra bija tik jūtīga, ka spēja uztvert pat ar visprecīzākajiem aparatiem gandrīz neuztveramos infrasarkanos starus, kas vēl palika ūdenī. Tiesa, uztvert šos starus aparati varēja tikai kādu piecsimt metru attālumā no izstarošanas avota Tai pašā laikā Bleichmana aparatūra, pārejot no ūdens uz gaisa vidi, darbojās kā vislabākā sauszemes ierīce. Turklāt šī aparatūra bija ļoti portativa.

Krepins ar lielu prieku pieņēma aizsardzības rūpnie­cības darbinieku ierosinājumu. Viņš augstu novērtēja Bleichmana izgudrojumu. īsā laikā Krepins konstruēja nelielu raķeti, kas ar zināmu daudzumu saspiesta ūdeņ­raža un skābekļa varēja kustēties līdzīgi zemūdenei un ar tādu pašu ātrumu. Sajā pusmetru garajā, resnam gurķim līdzīgajā raķetē Krepins iemontēja Bleichmana aparatus .ar tādu aprēķinu, lai to objektivi būtu izvietoti pa visu raķetes virsmu un spētu uztvert siltuma starus no visām pusēm.

Lai raķete varētu pacelties gaisā, Krepins pierīkoja tai spārnus, kas izpletās līdzīgi lidojošās zivs spurām. Taču īsti aktivu un praktisku šo ierīci darīja radioteleme- chanika. Ar radioraidītāja palīdzību zemūdenes sardzes priekšnieks varēja raķeti izmest no ligzdas kuģa bortā un aizsūtīt līdz piecdesmit kilometru tālā Izlūkošanā; ar radio palīdzību iedarbināja raķetes dzinēja automatisko mechanismu, vadīja raķetes kustības, manevrus un pa­celšanos gaisā. Viss, ko Bleichmana fotoaparati uztvēra piecsimt metru plašā apkārtnē, tika pa radio pārraidīts uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana. Tā kā zemūdenei priekšā un sevišķi augšā pie okeana virsmas pastāvīgi bija divas tādas izlūkošanas raķetes un dažas vēl atradās rezervē noliktavās, tad no nejaušas sastapšanās nebija jābaidās un kuģis varēja droši lauzt ceļu okeana tumšajās dzīlēs.

Kad Pavļiks pirmo reizi nokļuva zemūdenes vadības centralajā postenī, viņu pārsteidza neparastais daudzums visdažādāko un visdīvaināko ierīču, aparatu, mechanis- mu, kas bija piestiprināti pie apaļajām sienām, novietoti uz pultīm, stativiem un postamentiem. Lokveida pien- stikla ekrāns platā joslā stiepās augšup gar sienām un kā jumols klāja telpas griestus. Uz ekrana nemitīgi mai­nījās zivju un citu okeana iemītnieku ēnas, kas šaudījās ap zemūdeni. Pat necaurredzamā ūdens dzīļu tumsa šīs būtnes nevarēja noslēpt «Pioniera» visuredzīgajām acīm.

Sardzes komandieris no šejienes varēja vadīt visu zemūdenes sarežģīto mechanismu un mašīnu darbu; taču visi kopējā darbā savstarpēji saistītie mechanismi un ma­šīnas bija tā automatizēti, ka pietika ierosināt galveno no tiem, lai sāktu strādāt visi palīgmecbanismi. Ja zemūde­ne gribēja nolaisties kādā noteiktā dziļumā, tad ko­mandierim vajadzēja tikai nostādīt dziļummēra rādītāju uz attiecīga skaitļa, lai automatiski sāktu strādāt mechanismi, kas no zemūdenes augšējās platformas novāc mar­gas; pēc tam pats pāri uzvāzās pludlīnijas formas vāks, aizvērās lūkas, atdarījās ventilācijas vārstuļi un balasta cisternu kingstoni, kuri vēlāk paši aizvērās tieši dotajā dziļumā. Tiklīdz sāka darboties kāds agregats, mašīna vai mechanisms, iedegās zaļas krāsas elektriskās kontrolspul- dzītes un dega tik ilgi, kamēr darbs norisa normāli. Bet, tiklīdz radās kaut mazākais traucējums, zaļā spul­dzīte tūdaļ nodzisa un iedegās sarkana — avarijas sig­nālā spuldzīte. Taču kopš «Pioniera» nolaišanas ūdenī līdz šim vēl neviena sarkanā spuldzīte nebija iedegusies: visi aparati un mechanismi darbojās nevainojami precizi un saskaņoti.

Protams, ka zemūdenei ar tik labi automatizētiem me- chanismiem nebija vajadzīga liela komanda. Lai gan kuģa tilpums bija vairāk nekā tūkstoš tonnu, visa «Pioniera» apkalpe, ja neskaita zinātniskās ekspedicijas locekļus,