Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Ultraskaņām piemīt divas ļoti svarigas īpašības. Pirm kārt, tās var noraidīt nevis ar sferiskiem viļņiem, kas iz­platās uz visām pusēm, bet ar tieviem stariem. Otrkārt, kā jau zināms pēc Vuda un Lumisa pētījumiem, daži dzīv­nieku organismi, kā vardes, sīkas zivtiņas, kurkulēni, jū­ras vēži, nokļuvuši ultraskaņas laukā, iet bojā, bet daži cieti priekšmeti, kā ledus, kļūst irdeni un sairst.

Inženieris Krepins izmantoja abas šīs ultraskaņas īpa­šības vislabākā veidā, lai iegūtu savai zemūdenei redzi, dzirdi un satriecošu ieroci cīņā ar dzīvo un nedzīvo dabu.

Kopā ar savu draugu, zinātnieku un izgudrotāju, Maskavas Augstfrekvences pētīšanas institūta profesoru Vlasjevu viņš uzbūvēja aparatu, kas deva vairākus sim­tus miljonus svārstību sekundē. Viņi atrada metodi, kā iegūt tik spēcīgas svārstības, ka viņu aparatu radītais ultraskaņas viļņu kūlis izspiedās cauri ūdens slāņiem div­desmit kilometru attālumā. Šos aparatus līdz ar automā­tiskiem uztvērējiem Krepins novietoja uz «Pioniera» priekšgala, muguras, sāniem un ķīļa, tādējādi dodot zem­ūdenei ausis, kādu nav nevienai dzīvai būtnei pasaulē.

Taču ar io vien Krepins un Vlasjevs neapmierinājās. Viņi gāja tālāk un pārvērta šīs ausis vienlaikus arī par zemūdenes acīm.

Viņu aparats raidītos ultraskaņas starus sastaptie šķēršļi reflektēja nevis ar vienādu spēku, bet saskaņā ar šo šķēršļu ārējo formu. Tāpēc ultraskaņas stars atgrie­zās jau pārveidots. Izgudrotāji izgatavoja uztvērēju mem­brānu, kas sastāvēja no tūkstošiem mikroskopisku mem­brānu. Katra membrānā vibrēja atbilstoši tam, cik spēcīgs bija reflektētās ultraskaņas kūlis, kas krita tieši uz šo membrānu.

Ar sarežģītas ierīces palīdzību, kas pārvērta skaņas enerģiju gaismas enerģijā, katrs staru kūlis uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana deva tā šķēršļa daļas attēlu, pret kuru tas bija atdūries. Tūkstošiem šādu attēlu no visām mikroskopiskajām membrānām saplūda vienā veselā un rezultātā atveidoja pilnīgu priekšmeta ārējo formu. Tādi ultraskaņas «prožektori» bija novietoti visās zemūdenes pusēs un nemitīgi attēloja uz centrālā posteņa loka ekrana visu to, kas gadījās zemūdenei priekšā un apkārt div­desmit kilometru rādiusā.

Tādu prožektoru varēja uzbūvēt, izmantojot parastās, sadzirdamā svārstību biežuma skaņas. Bet parastās ska­ņas, kas izplatās ūdenī visos virzienos, sadzirdētu ikviens kuģis, kas apgādāts ar visvienkāršāko hidrofonu. To, pro­tams, nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut. Turpretī «Pio­niera» ultraskaņas prožektoriem, izmantojot milzīgo svār­stību diapazonu, — sākot ar divdesmit tūkstošiem līdz vairākiem simtiem miljoniem sekundē, — un variējot svārstību stiprumu, varēja izvēlēties tādu kombināciju, kuru citam uziet un atšifrēt būtu gandrīz neiespējami. Un, ja arī kādam izdotos šo noslēpumu atklāt, tad viņam ne­būtu aparatu, kas spētu uztvert tik augstas frekvences un tik lielas jaudas ultraskaņas. Sie uztvērēji un izstarotāji bija pēdējais Krepina un Vlasjeva izgudrojums, un viņu noslēpums piederēja lielajai sociālismā zemei, izgudrotāju dzimtenei.

Sos pašus ultraskaņas starus inženieris Krepins iz­lietoja kā jaunu ieroci cīņai ar dzīvo un nedzīvo dabu. Te viņam palīdzēja pazīstamais zoologs un biologs pro­fesors Lordkipanidze, kas jau sen strādāja Eksperimen- lalas medicinas institūtā pie problēmām, kā izmantot ultraskaņas svārstības bioloģijā un medicinā. Ņemot par pamatu jau gatavo izstarotāju, Krepins un Lordkipanidze konstruēja ultraskaņas lielgabalu un nelielu ultraskaņas pistoli, kas ar dažādiem, precizi noteiktiem svārstību kvantumiem spēja nonāvēt jebkurus dzīvus audus un sa­ārdīt vairumu pazīstamo metālu un minerālu.

No lielgabala vai pistoles izšautie stari dzīvas būtnes šūniņās radīja tik ātras svārstības, ka šūniņas tika saplo­sītas, bet metālu un minerālu molekulas sadalījās atomos, izira un sabruka.

Tobrīd, kad Krepins, Vlasjevs, Lordkipanidze un citi darbinieki, kas tiem palīdzēja, jau beidza savu pirmo ultraskaņas aparatu būvi, Padomju Savienības aiz­sardzības rūpniecība ieteica Krepinam pievērst uzmanību padomju zinātnieka un izgudrotāja Bleichmana jaunajam atklājumam infrasarkano jeb neredzamo termostaru nozarē.

Neredzamos lielākas vai mazākas intensitātes termo- starus izstaro jebkurš sasildīts ķermenis — saule, karsts gludeklis, dzīvojamā māja, siltasiņu dzīvnieki, koki un pat zivis. Ar īpašas aparatūras palīdzību infrasarkano foto­grafēšanu jau sen un plaši lietoja naktī, biezā miglā un pelēkā, lietainā laikā. Paceļoties naktī lidmašīnā piecus līdz sešus tūkstošus metrus augstu, varēja izdarīt foto­uzņēmumus no piecu līdz sešu simtu kilometru attāluma, izmantojot ne vien virszemes priekšmetu izstaroto siltu­mu, dažreiz pat ļoti niecīgu, bet arī starpību starp šo priekšmetu temperatūra un apkārtējās vides temperatūra. Bija jau pazīstami infrasarkanie binokļi, kurus lietoja naktī, miglā un stiprā lietū.