Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

— Droši vien šie jautājumi ir pārāk nesvarīgi un otršķirīgi,— Bas­tiāns tagad sacīja pats sev,— lai būtu nepieciešams tos pieminēt grāmatās.

Kaut ari viņam tie dažkārt bija tik svarīgi, ka sagrāba kauns un izmisums.

Bastiāns bija ticis galā, norāva ūdeni un gribēja jau iet laukā, kad ārā gaitenī pēkšņi izdzirdēja soļus. Cita pcc citas tika atvērtas un atkal aizvērtas klašu durvis, turklāt soļi nāca arvien tuvāk.

Bastiāna sirds lēca vai pa muti laukā. Kur lai paslēpjas? Viņš palika nekustīgi stāvam, kur stāvējis.

Tualetes durvis atvērās, par laimi, tā, ka Bastiānu tās aizsedza. Skolas saimnieks ienāca iekšā. Citā pēc cita viņš pameta skatienu atsevišķajos nodalījumos. Pietuvojies tam, kurā vēl tecēja ūdens un šūpojās ķēde, viņš apstājās. Skolas saimnieks kaut ko noņurdēja zem deguna, taču, sagaidījis, ka ūdens pārstāj tecēt, paraustīja plecus un izgāja laukā. Viņa soļi noklusa uz kāpnēm.

Bastiāns visu šo laiku nebija uzdrošinājies elpot, tagad viņš dziļi ievilka elpu. Grasīdamies iet laukā, zēns manīja, ka viņam trīc ceļgali.

Piesardzīgi un cik vien ātri spēdams, viņš aizšāvās pa gaiteni ar spinātzaļi krāsotajām durvīm, augšā pa kāpnēm — un atpakaļ noliktavā. Tikai tad, kad durvis atkal bija aizslēgtas un aizbultētas, sasprindzinājums noplaka.

Dziļi nopūzdamies, viņš no jauna apgūlās savā vingrošanas paklāju gultā, ieritinājās armijas segās un paņēma grāmatu.

Kad Atrejs atkal pamodās, viņš jutās pilnīgi žirgts un spēcīgs. Viņš piecēlās.

Bija nakts, spoži spīdēja mēness, un Atrejs redzēja, ka atrodas tajā pašā vietā, kur pirmīt bija pakritis blakus baltajam pūķim. Arī Fuhūrs joprojām gulēja tāpat, taču dzīvnieks elpoja mierīgi un dziļi un šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis. Visas viņa brūces bija apsaitētas.

Atrejs ievēroja, ka arī viņa paša pleci bija tāpat aprūpēti — nevis ar marli, bet ar zālītēm un augu šķiedrām.

Tikai dažu soļu attālumā klintī atradās maza ala, no kuras ieejas krita pabāls gaismas stars.

Nekustinādams kreiso roku, Atrejs uzmanīgi piecēlās un devās pie zemās ieejas alā. Viņš noliecās un ieraudzīja iekšā telpu, kas izskatījās pēc alķīmiķa virtuves miniatūrā. Dziļplānā vaļējā kamīnā sprēgāja jautra uguntiņa. Visapkārt stāvēja un gulēja tīģeļi, podi un dīvainas formas pudeles. Kādā plauktā bija sakrauti kaudzē dažda­žādu kaltētu zāļu saišķi. Galdiņš viducī un pārējās mēbeles likās sameistarotas no saknēm. Kopumā šī dzīvojamā vieta radīja ļoti mājīgu iespaidu.

Izdzirdējis iekrekšķināšanos, Atrejs tikai tagad pamanīja, ka atzveltnī kamīna priekšā sēž kāds vīrelis. Galvā viņam bija tāda kā no saknēm darināta cepure, kas izskatījās pēc riņķī apgrieztas pīpes galviņas. Seja bija tikpat tumši brūna un sagrumbojusies kā tā, kuru viņš bija ieraudzījis pār sevi, pirmoreiz pamozdamies. Taču uz deguna bija uzliktas lielas brilles, un šī seja likās skarbāka, raižu nomākta. Vīrelis lasīja lielu-grāmatu, kas gulēja viņam klēpī.

Tad no kādas citas telpas, kas atradās dziļāk alā, gāzelēdamās ienāca vēl otra radībiņa, kurā Atrejs uzreiz pazina to būtni, kas pirmīt bija rūpējusies par viņu. Tikai tagad viņš redzēja, ka tā ir sieviņa. Galvā viņai bija lapu berete, mugurā — tāpat kā vīrelim atzveltnes krēslā — kaut kas līdzīgs mūka virstērpam, kas, likās, ari ir šūdināts no savītušām lapām. Sieviņa labpatikā dūca zem deguna, berzēja rokas un tad sāka darboties gar kādu katlu, kas karājās virs uguns. Abas radībiņas nebija lielākas par Atreja kāju, mērot no papēža līdz ceļgalam. Acīmredzot tie bija kupli sazarojušās gnomu saimes locekļi, kaut ari ļoti neparasti.

—   Sieva,— vīrelis īgni uzsauca,— paej nost no gaismas! Tu traucē manas studijas.

—   Vienmēr tu ar savām studijām!— sieviņa pārmeta.— Kam gan tas interesē. Svarīgi tagad, lai būtu gatavs zāļu eliksīrs. Tiem abiem tur ārā tas ir nepieciešams.

—  Tiem abiem tur ārā,— vīrelis sakaitināts atbildēja,— mans padoms un mana palīdzība būs vēl vairāk nepieciešami.

—   Manis pēc,— atteica večiņa,— bet tikai tad, kad viņi būs veseli. Paej malā, vecais!

Vīriņš rūkdams pastūmās ar krēslu mazlietiņ nost no uguns.

Atrejs ieklepojās, lai pievērstu sev uzmanību. Gnomu pāris paskatījās uz zēnu.

—   Viņš jau ir vesels,— vīriņš sacīja,— tagad mana kārta!

—   Nekā!— sieviņa pikti iebilda.— To, vai viņš ir vesels, izšķiršu es. Tava kārta būs tad, kad es teikšu, ka pienākusi tava kārta!

Tad viņa pagriezās pret Atreju.

—   Mēs tevi labprāt aicinātu iekšā. Bet tev te laikam būs mazliet par šauru. Vienu mirklīti! Tūliņ iziešu pie tevis laukā.

Sieviņa vēl kaut ko sasmalcināja mazā miezeri un iesvieda to katlā, tad nomazgāja rokas un noslaucīja savā virstērpā, teikdama vīrelim:

—   Tu sēdi te, Engivuk, kamēr es pasaukšu, vai saprati?

—   Labi jau, labi, Urgla,— vīriņš norūca.

Gnoma sieviņa iznāca no alas laukā un samiegtām acīm pētoši raudzījās no apakšas uz Atreju.

—   Nu? Izskatās, ka mums jau klājas tīri labi, ko?

Atrejs pamāja.

Sieviņa uzrāpās uz kāda klinšu izciļņa, kas atradās vienādā augstumā ar Atreja seju, un apsēdās.

—   Vairs nesāp?— viņa gribēja zināt.

—   Nav vērts par to runāt,— Atrejs atbildēja.